Es tā jūtu, ka visi esam baigi dusmīgie. Mēs savas dusmas nēsājam sev visur līdzi kā slīcējs ķieģeli. Neko labu vairs apkārt neredzam. Esam iespundēti savā niknumā.
Man ir slikti. Es grimstu depresijā un pamatoti. Darba nav, sieva apnikusi, mīļākā arī nespēj uzmundrināt mani. Tikai alkohols. Būtu sadzert ar ko, bet nav par ko. Un, paskat, pēkšņi nenokontrolēšu sevi, ļaušu dusmām vaļu un iespundēs mani. Tāda ir 13.janvāra mācība Rīgā. Uzsākti 11 kriminālprocesi! Un kam? Hormonu vētras māktiem puišeļiem – skolniekiem, studentiem. Vēsture atkārtojas. Lai atceramies padomju laikā notikušo Ogres vilciena demolēšanu, par ko notiesāja dažus jauniešus. Savulaik Juris Podnieks par to stāstīja savā filmā “Vai viegli būt jaunam?”.
Labi, ka es vairs neesmu tik zaļš gurķis. Bet mans puika ir! Nedrīkst ļaut dusmām aizdambēt cilvēka personisko bioenerģētiku. Esmu sācis pāraudzināt sevi un dēlu. Uzdevums ir viens vienīgs – līdzko pārņem niknums, jāatlaiž dusmu pūķi prom.
Piemēram, ieej veikalā un – cenas lielākas. Dziļa ieelpa! Iekšā un – ārā no veikala. Ja dziļi elpo, reibst no svaiga gaisa. Tas pabaro. Pārtiku vairs nevajag. Ieslēdz televizoru, bet tur raidījumā “Kas notiek Latvijā?” politiķi atkal tautai melo. Nelamā viņus. Vienkārši izslēdz. Gan jau nāks vēlēšanas. Saņem rēķinu par apkuri, bet neraudi! Eju pie mājas vecākā loga nodziedāt serenādi: “Vai ir silta istabiņa? Vai ir silti kāpostiņi? Būs man silta gulta sētmalā, dubļu baltā palagā, akmens mīkstā spilvenā.” Kāds izsauc policiju… Bet līdz pulksten 22.00 dziedāt nevienam nav liegts!
