“Dzīvība un nāve ir vienīgais, ko noteikti zinām par savu dzīvi. Eksistenciālie filozofi, piemēram, pauž, ka nāves klātbūtnei cilvēka dzīvē ir pozitīvs efekts, jo apziņa par tās esamību ir kā virzītājspēks, kas liek rosīties un domāt, kādas pēdas šeit atstājam. Tās priekšā lietas iegūst patieso vērtību, kad spējam arī skaidrāk ieraudzīt savu dzīvi un to, kā veidojam attiecības,” nāves mistēriju raksturo psiholoģe Inese Kapustjanska. Taču daudzi par šo dzīvības cikla noslēguma fāzi izvairās pat domāt, jo bail par sevi – gan to, ka nāve varētu nozīmēt izgaišanu, gan piedzīvot dzēlīgās sāpes, zaudējot tuvu cilvēku. Tomēr šīs bailes notikumus nedz attālina, nedz pievelk, tāpēc nozīmīgi saprast, kā neapjukt, kad lielā mistērija pienākusi tuvu klāt.
Sāpju intensitāte ir dažāda
Tuva cilvēka nāve vienmēr saistīsies ar sāpēm. “Zaudēt cilvēku nozīmē pazaudēt attiecības ar viņu, to, ko viņš deva vai varēja dot, – atbalstu, uzmanību, pieņemšanu, sapratni. Iespējams, aizgājējs bija vienīgais, kurš manī saskatīja vērtību. Tad šāds zaudējums būs ļoti smags. Tāpat kā, piemēram, kādai mātei, kurai ar bojā gājušo dēlu bija izveidojusies cieša emocionālā saikne. Viņi “runāja” viens otrā, bija kā divas līdzīgi noskaņotas vijoles – vienai ieskanoties, otra novibrēja. Ļoti smagi būs, arī zaudējot vienīgo mīlestības plūsmas kanālu, kā arī apzinoties, ka ar aizgājušo attiecības nav bijušas pilnīgas, bet tur vairs neko nevar labot,” apstākļus, kas pastiprina zaudējuma sāpes, min psiholoģe, norādot, ka vienmēr būs arī ceļš uz mierinājumu, samierināšanos un dvēseles dziedināšanu. Tam gan vajadzīgs laiks un apņemšanās ievērot “ceļa zīmes”.
Jāizdzīvo vairākas fāzes
“Zaudējums tiek izdzīvots vairākos posmos. Sākumā cilvēks vispār neaptver un nepieņem notikušo, mēģina “kaulēties” ar Dievu vai likteni, lai tikai varētu labot šo situāciju, dusmojas uz aizgājēju. Tikai pēc kāda laika parādās izjūta, ka spēju pieņemt nāvi, sadzīvot ar to, kas noticis, un mācīties, jo katrs zaudējums kaut ko iemāca. Šo posmu secība un intensitāte var būt atšķirīga, tomēr tiem reiz jābeidzas,” stāsta I.Kapustjanska, brīdinot, ka cilvēks var arī iestrēgt sāpēs un sērās. Īpaši tie, kuri kopā ar aizgājēju zaudējuši savu identitāti. “Tā bijusi tik ļoti saplūdusi, ka palicējam rodas izjūta, ka viņa vairs nav, ka viņš gribētu doties līdzi mirušajam, ka viņu virs zemes nekas nesaista. Palicējs it kā nomirst priekš prieka, jauniem piedzīvojumiem, jušanas un darbošanās,” turpina Inese, uzsverot sērošanas nozīmi.
“Tas ir dabīgs process, kas nepieciešams, lai cilvēks atkal būtu vesels un varētu veidot veselīgas attiecības, tāpēc dvēselei jāļauj iet caur sērām. Ja tās tiek apspiestas, vēlāk var rasties nopietnas sekas, piemēram, izpausties kā depresija, nospiestība ar dusmām vai nevēlēšanās dzīvot. Problēmas var parādīties arī, ja ģimene nerunā par zaudējumu. Tas jādara pat ar mazu bērnu, jo katram ir tiesības atvadīties un bēdāties.”
Izturēt sērošanu
Sērošanas nolūks ir ļaut aizgājējam aiziet pat no domām. “Sākumā nespēju pieņemt situāciju, kaut zinu, ka cilvēks ir miris. Dzirdu viņa soļus, pieķeru sevi, ka grasos viņam ko pirkt, bet beigās šīs izjūtas zūd. Vidēji zaudējuma krīze ilgst aptuveni pusgadu,” min I.Kapustjanska. Daudziem gan ir ļoti grūti iziet cauri šim tuksnesim, sakārtot savas domas un jūtas, tikt galā ar zaudējumu, tāpēc viņi dzenas pēc kompensācijas. Kāds mierinājumu meklē alkoholā, cits ierokas darbā, uzreiz dibina jaunas attiecības. “Tā var izrādīties liela sevis mānīšana. Speciālisti secinājuši, ja attiecības ilgušas, piemēram, desmit gadu, vismaz desmit mēnešus nevajadzētu meklēt jaunu partneri, jo tas nebūs godīgi ne pret sevi, ne otru cilvēku,” pārliecināta psiholoģe.
Palikt pie mīlestības
Tomēr zaudējumā ir svarīgi nebūt vienam. “Katram piemīt savi riski un resursi. Līdzcilvēki ir resurss, kā arī tas, ja protu lūgt palīdzību. Protams, mēdz būt tā saucamie stiprie cilvēki, kuri no bērnības raduši paši aplaizīt un dziedēt savas rētas. Kad lielas bēdas, viņiem raksturīgi ielīst alas visdziļākajā stūrī. Tas ir neveselīgs aizsardzības mehānisms, kas iegūts agrā vecumā, jo ar visu bija jātiek pašiem galā,” raksturo Inese, piebilzdama, ka palīdzību smagā brīdī var rast ne vien citos cilvēkos, bet arī iemīļotās nodarbēs – pastaigā gar jūras krastu, dārza iekopšanā, rūpēs par mājdzīvnieku un tamlīdzīgi.
“Izejot cauri zaudējumam, ar cilvēku notiek lielas izmaiņas, bet svarīgi, ka viņš “paliktu pie mīlestības”, samierinoties ar zaudējumu, likteni vai Dievu, uz kuru, iespējams, dusmojies. Nozīmīgi atcerēties vērtīgo, mīļo un jauko, kas pieredzēts kopā ar aizgājēju, piedot gan viņam, gan sev, ja attiecībās kaut kā pietrūcis, un pateikties, ka šis cilvēks bijis tavā dzīves ceļā,” atzīst I.Kapustjanska.
Izsists pamats
Ināra (50), zaudējusi dēlu: – Artūrs bija apķērīgs, enerģisks un gudrs puisis. Varbūt nedaudz par strauju un pārgalvīgu, kā dēļ viņš šad tad mēdza iekulties nepatikšanās. Tas bija par iemeslu arī Artūra aiziešanai.
Dēlam vienmēr patikušas mašīnas, ātrums, dragreisi. Tajā dienā viņi ar draugu svinēja koledžas pirmā kursa noslēgumu. Droši vien bija alkohols un vēlme pavizināties, kas beidzās ar ļoti traģisku avāriju uz vientuļa lauku ceļa.
Pēdējo reizi dēlu redzēju nedēļu pirms negadījuma, pa starpu sazvanījāmies. Vēsti, ka viņš aizgājis bojā, saņēmu no policijas. Tas likās tik nereāli, kaut Artūra aiziešanu biju sajutusi – aptuveni piecos no rīta, kad, visticamāk, arī notika avārija, ne no šā ne no tā burtiski pielēcu gultā sēdus un visu to dienu, līdz saņēmu ziņu, biju ļoti uzvilkta.
Uzzinot, kas noticis, iestājās zināms šoks, bet ne tāds, kas paralizē. Šķita, ka varu iet un darīt, visu kārtot. Biju pat aizgājusi uz darbu, bet drīz vien mani aizsūtīja mājās, jo nespēju pat sakarīgi padomāt. Tomēr fiziski rosīties gan – gluži vai autopilotā iztīrīju mājās katru stūrīti, pārgludināju veļu. Protams, uznāca arī ļoti smagi brīži, kad sēdēju pie loga un vienkārši kaucu, bet pilnīgai nospiestībai ļauties nevarēju – jaunākā meita neļāva, lika saņemties. Taču gulēt to nedēļu līdz bērēm bez miega zālēm tā arī nespēju.
Pirmais gads pagāja kā miglā tīts, tādā kā nesaprašanā – vai tas vispār ir noticis. Patlaban it kā esmu apradusi, ka Artūra vairs nav, tomēr neilgi pirms viņa nāves gadadienas vēl joprojām rodas sajūta, ka stāvu aizas malā un tūlīt piedzīvošu nervu sabrukumu. Laiks it kā dziedē, bet uz to datumu plēš visu vaļā. Varu satraukties par vismazākajiem sīkumiem, raudāt. Saprotu, ka tikai sāku apzināties, ka dēls aizgājis. Taču, no otras puses, viņš turpina “dzīvot” savā tēvā, jo bija perfekti nokopējis viņa raksturu un gaitu, tāpēc liekas, ka tepat vien ir. Varbūt tāpēc šī traģēdija mūs atkal satuvinājusi ar vīru, kaut vairākus gadus dzīvojam šķirti.
Esmu meklējusi arī psiholoģisko palīdzību. Tā bija viena reize, jo psiholoģe mierināja, ka pa šiem mēnešiem esmu spējusi pati visu salikt pa plauktiņiem, noorganizēt atbalsta sistēmu, ikdienas rutīnu, draugus, kuriem var zvanīt kaut nakts vidū. Šādā situācijā galvenais – nepalikt vienam! Izraudāties, kad tas nepieciešams, klausoties mūziku, skatoties filmu. Zaudējums gan savā ziņā izsitis emocionālo stabilitāti. Kļuvis daudz vienkāršāk dusmās “aiziet pa gaisu” un sanervozēties…
