Lejasciemietei Mārītei Čablei dzīve uzticēja milzīgu atbildību, viņas uzdevums bija audzināt 13 bērnus – piecus pašas un astoņus mirušās māsas Mudītes bērnus. Kad viņai pašai aptrūkās spēka, viņa paļāvās uz augstākiem spēkiem un šobrīd atzīst, ka Dievs viņai vienmēr ir stāvējis klāt un palīdzējis.
Sākot stāstu par savu lielo ģimeni, Mārīte atklāj, ka arī viņa pati ir augusi lielā ģimenē – mammai viņi bija pieci bērni – četras meitas un dēls. „Arī manām māsām bija lielas ģimenes. Manuprāt, lielā ģimenē dzīvot ir vieglāk, jo bērni cits par citu uzņemas rūpes un aug draudzīgāki. Arī man pašai piedzima pieci bērni,” stāsta lejasciemiete.
Bērni palīdz darbos
Savu vecāko meitu Mārīte nosauca par Antu, pēc tam arī visiem pārējiem bērniem tika doti vārdi, kas sākas ar burtu „A”. „Par Antu sauca kaimiņmeiteni. Viņa bija ļoti skaista un jauka meitene, mēs kopā augām, draudzējāmies, mūsu mammas strādāja fermā, taču 12 gadu vecumā meitene diemžēl gāja bojā. Man ļoti patika šī meitene, arī vārds viņai bija skaists, tādēļ šajā vārdā nosaucu savu vecāko meitu. Savukārt Aijai vārds tika dots tādēļ, ka, guļot slimnīcā, es lasīju Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu „Aija”. Aivim vārdu deva vīramāte. Arī abiem pēdējiem bērniem ātri tika izdomāti vārdi, kas sākas ar „A”. Visiem ir latviski un vienkārši vārdi, es negribēju samākslotus vārdus, ko bērni paši nevarētu izrunāt,” stāsta Mārīte.
Tā ritējusi viņas dzīve – auklēti bērni, tad atkal strādāts veikalā un kafejnīcā, jo šis darbs ir viņas sirdslieta. „Pēc tam nāca juku laiki, un 1991.gada novembrī paliku bez darba. Sešus gadus nodzīvoju mājās. Labi, ka bija saimniecība un pilna kūts ar lopiem, vienmēr mācēju caurumus aizlāpīt, arī bērni man ļoti palīdzēja,” atceras lejasciemiete.
Ļaunā Botkina slimība
Tad pienāca 1998.gads. „Lejasciemam šajā gadā uzbruka Botkina slimība. Arī mans puika un māsa saslima. Puika pēc četrus mēnešus ilgas un smagas ārstēšanās tomēr atlaba, taču māsai liktenis bija lēmis citādāk. Jau pēc dažām dienām, kad viņa nonāca slimnīcā, saņēmām ziņu, ka viņa ir aizgājusi aizsaulē,” stāsta Mārīte. Un tad viņai vajadzēja izšķirties. „Pēc bērēm man bija jāizlemj, kā rīkoties. Domas bija dažādas, taču augstākie spēki bija lēmuši, ka rūpes par šiem bērniem ir jāuzņemas man. Mana dzīve visu mūžu ir gājusi līdzās māsas dzīvei. Visu mūžu es arī esmu palīdzējusi viņai, jo viņas ģimenei klājās daudz grūtāk. Māsas vecākā meita bija arī mana krustmeita. Bērniem nebija, kur iet. Paņēmu visus pie sevis. Teicu, ka dzīvosim un strādāsim kopā, jo dzīve taču neapstājas. Manā liktenī laikam bija ierakstīts uzņemties rūpes par šiem bērniem,” atzīst Mārīte.
Dzīvo saspiesti, bet mīļi
Tā Lejasciema pagasta „Katriņās” sāka skanēt nu jau 13 bērnu balsis. Mazākajam Mārītes māsas dēliņam tobrīd bija vien astoņi mēneši. „Ar viņu gāja visgrūtāk. Nezināju, ko viņam dot ēst, viss jau bija aizmirsies, taču ar kaut ko bija jāsāk. Jaunākais dēls ir visjūtīgākais. Viņam tobrīd bija visciešākā saikne ar mammu, un tā pārtrūka. Kad paaugās, mani nekur nelaida, jo viņam bija bail, ka arī es varu kaut kur pazust,” atceras sieviete.
Mārītes lielās meitas tad vēl dzīvoja mājās, nekur nestrādāja. Lielākie bērni palīdzēja audzināt mazākos. „Mēs dzīvojām divās mazās istabiņās, bija ļoti saspiesti, taču dzīvojām cieši un mīļi. Es taču nevarēju bērnus atstāt dzīvot viņu mājā, tad es nezinātu, kas ar viņiem notiek. Saspiedāmies un dzīvojām.” Un bērni sadzīvoja ļoti labi, jo viņi jau vienmēr bija kopā dzīvojuši. Viņi rūpējās cits par citu, vienmēr bija viens otra tuvumā, palīdzēja arī Mārītei saimniecībā. „Kūtī man tobrīd bija tikpat galvu, cik istabā. Ēst vajadzēja un vajadzēja strādāt, citas izvēles nebija. Bērniem tiešām to arī mācīju, ka galvenais dzīvē ir darbs. Ja mācēsi strādāt, viss pārējais būs,” atceras Mārīte.
Izauguši par labiem cilvēkiem
Gāja laiks, un vecākie bērni pamazām atstāja māju, cits jau izveidoja savu ģimeni, cits devās strādāt pasaulē, cits mācīties. Tagad mājās palikuši vairs tikai paši mazākie bērni – Kārlis, Mārtiņš un Egita. Mārītes prasme rūpēties par tik daudz bērniem ir apbrīnas vērta. Jāpiebilst, ka pēc 30 gadu kopdzīves diemžēl izjuka arī viņas kopdzīve ar vīru un viņa iesākto turpināja viena.
„Paldies Dievam, ka visi pamazām ir nokārtojuši savas dzīves. Visvairāk es priecājos, ka viņi visi ir labi cilvēki un viņiem ir sava dzīve, visi ir nostājušies uz savām kājām,” ir priecīga lejasciemiete.
Tagad, atskatoties atpakaļ uz savas dzīves notikumiem, Mārīte saka, ka viņa nevarēja rīkoties citādāk, jo Dievs visu redz, no Dieva nekur nevar noslēpties un viņš atdara visus – gan labos, gan arī ļaunos – darbus. Un augstākie spēki mani tiešām atbalsta. Kad man iet grūti, es zinu, ka Dievs dos man spēku un atbalstīs. Ja es nebūtu uzņēmusies rūpes par šiem bērniem, varbūt man būtu uzsūtītas dažādas nelaimes. Tā bija Dieva vēlme, un es paļāvos uz to un pieņēmu. Toreiz nerēķināju, vai būs grūti vai viegli, es gāju un darīju. Ceru, ka pienāks laiks, kad visi bērni nāks un palīdzēs arī man. Mātes sirds to jūt,” saka Mārīte un piebilst, ka bērni ir viņas bagātība.
Mārītes čables saime:
Mārīte Čable – 53 gadi, dzīvo Lejasciema pagasta „Katriņās”, strādā tirdzniecības centrā „Elvi” Gulbenē.
Mārītes bērni:
Anta – dzimusi 1976.gadā,
Aija – dzimusi 1978.gadā,
Aivis – dzimis 1979.gadā,
Andris – dzimis 1983.gadā,
Aigars – dzimis 1984.gadā.
Mārītes audžubērni:
Ineta – dzimusi 1982.gadā,
Evita – dzimusi 1984.gadā,
Dainis – dzimis 1985.gadā,
Andris – dzimis 1986.gadā,
Inese – dzimusi 1987.gadā,
Egita – dzimusi 1994.gadā,
Mārtiņš – dzimis 1995.gadā,
Kārlis – dzimis 1997.gadā.
Mārītes mazbērni:
Antas meita Krista,
Inetas dēli Kristiāns un Rodrigo,
Evitas dēls Dāvis,
Ineses dēls Armands.
