Pamostos drūmā noskaņojumā – laukā visa pasaule miglā tīta. Līst, līst, līst. Pludo pagalmā taciņas, grāvis ceļmalā.
Šorīt jaukā iepirkšanās diena. Kāri lūkosimies, kad Rēzeknes ceļa līkumā parādīsies autoveikals ar četrstūraino kulbu. Mums jau ciešami, tupam abas ar kaimiņieni verandā un tērzējam, brīžiem paveroties pulkstenī. Nav, vēl arvien nav. Parasti šis iepirkšanās brīdis bija ļoti precīzs. Šoreiz gaidām stundu ilgāk. Piezvanu “Zvejnieku” saimniecei. Tā arī velti stundu stāvējusi ceļmalā zem ozola. Salijusi čāpojusi mājup tukšu somu. Mums vēl gardumiņa kārojas pensionāru saietam…
Vēlā pēcpusdienā kāds klusu klauvē pie virtuves durvīm. Atveru – autoveikala pārdevēja Vija! Beidzot! Vairs necerēju sagaidīt. Kas tad par ķibeli šorīt notikusi? Meža ceļā atsacījusies kustēt mašīna. Kaut kas salūzis, kratoties pa dubļu jūru. Šoferītis Guntis neko viens nevarējis līdzēt. Zvanījuši priekšniekam Edvīnam Pumpuram. Tas mudīgi meklējis pie meistariem vajadzīgo detaļu. Uh! Saveduši kārtībā braucamrīku. Un tā skumjā piektdiena pārvērtās par cilvēku sirds siltuma apdvestu visgaišāko dienu!
Iepriecinātās sirmgalves tikšanās reizē lūdza man rakstu rindiņās avīzē izteikt tencinājumu mūsu iecienītā autoveikala komandai.
Cik maz vajag, lai būtu daudz! Paldies, mīļie!
