Gada sākumā tik zīmīgi pie loga pieklauvēja zīlīte. Ziņnese atnesa bēdīgu vēsti – Stāmerienā vairs nebūs pasta. Mēs, Stāmerienas iedzīvotāji, to nevaram aptvert vēl šobrīd!
Bija tik ierasts iegriezties gadsimtu vecajā pasta ēkā. Tur ik reizi mūs sagaidīja laipnā, izpalīdzīgā un izdarīgā, mūsu visu cienītā un mīlētā Margarita Kupča. Mūsu Marga, kura nekad strikti nerēķināja savu darba laiku – ja kādam vajadzēja, atnāca agrāk, ja vajadzēja, palika ilgāk. Vienmēr bija atsaucīga un iejūtīga. Daudzo darba gadu laikā viņa bija tik labi iepazinusi vietējos cilvēkus, ka paredzēja un zināja viņu vēlmes un vajadzības. Droši var teikt, ka Marga savu darbu veica daudz godprātīgāk, nekā pienākums to prasīja.
13.februārī pasta durvis būs slēgtas. Skumji… Mēs nevaram Margai pasniegt pateicības un goda rakstus, taču apliecinām savu cieņu un mīlestību. Ne velti ievērojami aktieri daudzkārt ir teikuši, ka viņu augstākā balva ir tautas atzinība un mīlestība. Lai tāda balva no Stāmerienas ļaudīm ir arī tev, Marga!
Otrpus šīs vecās pasta ēkas durvīm mīt citi cilvēki, kuri rēķina, cik nerentabli un ekonomiski neizdevīgi palicis apkalpot šos pārsvarā vecos ļaudis. Viņi skaidro, ka daudzi pakalpojumi pieejami internetā un ka pastnieks vienu stundu dienā sniegs pakalpojumus Vecstāmerienā, tas ir, 3 līdz 4 kilometrus no Stāmerienas miesta. Šādu informāciju mums sniedza “Latvijas Pasta” Vidzemes reģiona priekšniecība.
Ir jau mums nūjiņas un citas palīgierīces, bet aizkļūt līdz pagastmājai vienam otram vairs nav pa spēkam. Neviļus prātā nāk latviešu tautas pasaka par ragaviņām, ar kurām dēls ar mazdēlu vectēvu vilka uz mežu, lai tur atstātu. Ragaviņas gan mazdēls gribēja paturēt, lai būtu ar ko tēvu uz mežu aizvilkt, kad būs kļuvis lieks. Vai jaunie paliks un vai nāks šeit dzīvot, kur nekā vairs nebūs?
Skumju piemirkusi paliks arī vecā pasta ēka. Dod, Dievs, tai kādreiz atkal piedzīvot gaismas pielietus logus un cilvēkiem atvērtas durvis!
