Laime nelaimē. Tā varu sacīt par notikumiem, kurus esmu piedzīvojusi šomēnes un kuri man ļāvuši reizē ar pārdzīvojumiem iepazīt daudzus brīnišķīgus, labestīgus cilvēkus.
3.maijā, ejot pa gājēju pāreju Rīgas ielā, pēkšņi kritu un stipri sasitos. Klāt piesteidzās kāds nepazīstams vīrietis, kurš bija apstādinājis savu automašīnu. Mana galva asiņoja. Tas neatturēja labo cilvēku aicināt mani kāpt viņa automašīnā, lai mani vestu uz slimnīcu. Viņš nenobijās, ka var nosmērēties mašīnas salons. Neteica, ka nav laika, ka ģimene, kura arī bija automašīnā, nevar uz mani gaidīt. Aizveda mani uz Gulbenes slimnīcu, kur man tika sniegta pirmā palīdzība. Tikmēr vīrietis mani gaidīja, lai pēc tam aizvestu mājās. Pat pa kāpnēm uzveda augšā uz manu dzīvokli. Biju un esmu šim labestīgajam cilvēkam ļoti pateicīga. Vienīgi sāp sirds par to, ka stresā nepajautāju, kāds ir šā vīrieša vārds.
9.maijā ar ģimenes ārsta Egīla Luguža nosūtījumu un savu piederīgo gādību biju Rīgā, Gaiļezera slimnīcā, kur vēlējos noskaidrot precīzu diagnozi sakarā ar manām citām kaitēm – hroniskām slimībām. Un atkal jau biju patīkami pārsteigta, cik labestīgi, laipni cilvēki strādā šajā slimnīcā. Kāds dakteris man tā arī teica: “Mēs visi, pirmkārt, esam cilvēki un tikai pēc tam savas profesijas pārstāvji. Un mēs katrs reiz būsim vecs. Tas nekas, ka vecs. Arī vecam cilvēkam ir jāzina savas slimības un ir tās jāārstē.”
Paldies labajiem cilvēkiem par attieksmi!
