Esmu pilsētniece jau daudzus gadus. Agrāk dzīvoju laukos, kolhozu laikos strādāju gan lauku brigādē, gan lopu fermā. Strādājot smagu darbu fermā, sabeidzu savu veselību.
Dzīvojot laukos, tālu bija medpunkts un aptieka, arī veikali. Tad pārcēlos uz dzīvi šajā pilsētā. Kamēr vēl varēju staigāt, pa veikaliem sev pārtiku gādāt gāju pati. Liktenis saveda mani kopā ar pašaizliedzīgu un izpalīdzīgu cilvēku – kioska vadītāju Soņu. Viņa ziedo man daudz sava laika. Atnāk apjautāties, vai man nevajag atnest kaut ko no pārtikas precēm un no aptiekas. Bez zālēm es nevaru dzīvot nevienu dienu, jo esmu veca un slima. Soņa atnāk pat vairākas reizes dienā, ienes man ūdeni un apskatās, vai ar mani viss ir kārtībā, kaut es viņai esmu pavisam svešs cilvēks. Gribu, lai cilvēki zina, ka šeit, mazajā pilsētā, dzīvo arī sirsnīgi un izpalīdzīgi cilvēki.
