Uzmini manu mīklu! Uz viņu reizēm var ļoti sadusmoties, jo ne vienmēr atbalsta tavas vēlmes. Reizēm viņa citiem par tevi stāsta vairāk, nekā tu pats gribētu.
Uzmini manu mīklu! Uz viņu reizēm var ļoti sadusmoties, jo ne vienmēr atbalsta tavas vēlmes. Reizēm viņa citiem par tevi stāsta vairāk, nekā tu pats gribētu. Viņa nesaudzē rājienus, kad tie ir pelnīti, un reizēm atkal netaupa bučas un mīļi tevi pabužina. Viņa visu nakti var nosēdēt tev blakus, kad jūties slikti, un ir vienīgā, kas ir gatava uz saviem pleciem paņemt tavas problēmas. Viņa tik ļoti satraucas, kad tev ir grūti. Viņa smejas, kad tu esi laimīgs. Viņa raud, kad tu raudi. Kad tu kārto eksāmenus, viņa satraucas vairāk nekā pati savulaik eksāmenu laikā. Par visu vairāk viņa vēlas, lai tu būtu laimīgs, pasargāts un veiksmīgs. Un, ja arī tu esi jau sen izaudzis, viņa saka – tas mans bērns. Tu jau zini atbildi šai mīklai, vai ne? Atbilde ir tik vienkārši – tā ir mamma.
Vakar kāda meitene man pasniedza nelielu kastīti, sakot, lai es palūkojos, kādu dāvanu viņa sarūpējusi mammai Mātes dienā. Atvēru un ieraudzīju ļoti jauku rotaslietiņu. Mazu, mīļu, un tajā brīdī nodomāju – cik labi, ka ir mamma, kam nest dāvanu, un cik labi, ka ir meita, kas vēlas dāvināt! Cik skaisti ir šie brīži, kad varam būt kopā! Arī es kādreiz savai mammai dāvināju. Ikreiz Mātes dienā sniedzu viņai rožu stādu. Tā nu bija sanācis, ka pie mājas bija sakuplojušas jau vairākas rozes. Un katrreiz man gribējās dāvāt citā krāsā – sarkanu, dzeltenu, rozā. Atminos, kā baltā roze iznīka, tā arī nemaz kārtīgi neiesakņojusies, un mamma par to kreņķējās, bet rozā roze bija sakuplojusi tik krāšņa un reizēm ziedēja no jūlija līdz pat septembra beigām. Vēl vakar noskatījos uz puķu dārzu un pamanīju – vairs nav nevienas rozes. Ja nav mammas, kas rudenī rožu stādus noklāj ar egļu zariem, tad rozes izsalst…
Tad es pamanu, kā pie manām kolēģēm reizēm redakcijā ienāk mammas. Tāpat vienkārši garām skrienot. Lai tikai uz mirklīti satiktos ar savu meitu, lai apmainītos kaut ar pāris vārdiem, lai uz galda noliktu kādu sārtu ābolu vai bulciņu. Un, cik ātri ienākusi, jau skrien tālāk savās gaitās. Tā nu man liekas, ka mammas ir kā tādi klusi sargeņģeļi, kas rūpējas, sargā, mīl.
Tādēļ es sajūsminos par šo mīļo sargeņģeļu dienu. Par to, cik daudzās mājās rīt būs jauki svētki. Cik būs pateikti paldies. Cik krāšņi ziedi tiks dāvāti. Un sargeņģelim jau var pateikties arī tad, ja viņa nav blakus, vai ne? Tādēļ es domās pasaku paldies mammām, kurām šī būs vientuļa diena, jo viņu bērni ir miruši. Pasaku paldies mammām, kuras savās mājās uzņēmušas svešus bērnus un iemīlējušas kā savus. Es pasaku paldies daudzbērnu mammām, kas nebaidās no grūtībām. Pasaku paldies tām jaunajām māmiņām, kuru mazuļi vēl nemāk runāt. Un domās pasaku paldies savai mammai, kas man iemācīja mīlēt un kļūt arī par kāda cilvēkbērna eņģeli.
