Tā vien šķiet, ka pati skaistākā vieta Latvijā ir Stāmeriena ar neaprakstāmajām dabas veltēm: ezeriem, muižas parku un pili, mirdzošo baznīcu, liepu aleju ceļiem.
Tā vien šķiet, ka pati skaistākā vieta Latvijā ir Stāmeriena ar neaprakstāmajām dabas veltēm: ezeriem, muižas parku un pili, mirdzošo baznīcu, liepu aleju ceļiem.
Dabas veltēm klāt jāpieskaita cilvēku veidojumi: bānītis, atpūtas bāzes “Vonadziņi”, “Sonāte”, “Ziedugravas”. Un tomēr, kas gan būtu Stāmeriena, ja tās centrā ezera krastā nebūtu mūsu zinību nama – baltās, staltās, mīļās Stāmerienas pamatskolas, kura šajās krāšņajās jūlija dienās svin savas darbības 160.gadadienu.
Cauri dažādu varu laikmetiem un bargajiem kara gadiem skola saglabājusi neaizmirstamu vietu daudzu paaudžu likteņos. Skola bija, ir un paliks gaišākais vilnis nebeidzamajā dzīves straumē.
Atceros savus skolas gadus Stāmerienā pagājušā gadsimta vidū, kad pēc ikvasaras ganu gaitām pie tālaika saimniekiem oktobrī arī mani palaida uz skolu Stāmerienas ezera krastā.
Pastalas un lauku vadmalas uzvalks, grāmatām piemērota karavīra soma, pašizgatavotas vai armijas slēpes, ar sienu piestūķēts ādas bumbas apvalks, ceļamaize – tādi bija mūslaiku skolas gaitu atribūti. Īsta nelaime somā bija nēsājamā tintes pudelīte, kas mēdza pati atvērties visneiedomājamākajās situācijās, un tad nu asarām nebija gala. Jāatzīstas, ka arī tajos grūtajos gados zēni neiztika bez draiskulībām.
Lieliskā skolotāju saime ar skolas direktoru Oļģertu Reseli un audzinātāju Rūtu Ozoliņu, skolotājiem Pēteri Lapiņu, Kārli Lapiņu, Gido Kokaru, Zelmu Puķīti, Ernu Poļaku un citiem – bija un ir gaišākie pasniedzēju tēli visai dzīvei.
Mēs pratām mācīties, dziedāt, spēlēt, sportot, arī raženi strādāt praktisko darbu nodarbībās.
Mēs bijām laimīgi, smaidoši, arī draiskulīgi, tomēr vienu gan varu teikt ar pārliecību: Stāmerienas pamatskolā gūto izglītības pamatu rezultātā mēs izaugām un kļuvām par godīgiem darba darītājiem, lai arī kādus uzdevumus katram dzīve izvirzīja.
Paldies tev, mīļā, baltā skola! Gribētos, lai tagadējā laikmetā kļūsti par vienu no redzamākajām vecajā un mūžīgi jaunajā Eiropā.
Baltā skola
Kad gadiem pāri es nu skatos,
Kad baltā krāsa lielā mērā
iezagusies matos,
Nāk atmiņā vēl senās, labās skolas
dienas
Un liekas, ka starp tām nav bijis
drūmas it nevienas.
Kā sapņu pils stāv skola
Stāmerienas ezermalā,
To sirdīs glabājam pat tie, kam mūžs
jau galā.
Un viņa gara gaismu izstaro tik silti,
spoži,
Nav otras tādas, saku to ar
pārliecību, droši!
Ar pastaliņām kājās kādreiz mēs uz
skolu gājām
Un skolas saimē, viņas pulkā droši
stājām,
Lai gūtu ceļamaizi visai dzīvei, arī
darbam
Un gadsimtam tik smagam, grūtam,
skarbam.
Caur gadiem, laikmetiem un
daudzām varām
Šīs skolas devums saglabāts, lai ko
mēs darām,
Jo nepārvērtējamu ceļamaizi tā
mums dzīvei deva,
Kā spožu gaismas pili sirdīs
glabājam mēs tevi.
Paldies jums visu laikmetu un varu
skolotāju saimei
Par dotām zināšanām, paverot pat
durvis dzīves laimei!
Jūs iemantojat paliekošu vietu mūsu
tālākajās gaitās,
Gan veiksmīgās, gan arī gluži ne tik
raitās.
Lai riņķo zemeslode, lai nāk jaunas
dienas,
Lai nebūtu mums tumšas,
nespodras nevienas.
Mēs saglabāsim savas skolas
gaismu visā turpmākajā dzīvē
Un nu jau Eiropā un viņas tautu
saimē, brīvē!
Visvaldis Ilvass, 1950. gada absolvents
