Beļavas pagasta Letēs, Liepu ielā 7, dzīvo Ņina Pavlova. Sestdienās, kad Ņina kurina pirti, viņa uz to labprāt aicina arī kaimiņus.
Pirtnieki paaudzēs
“Ja kurinu pirti, ja pietiek gan siltuma, gan ūdens, kāpēc lai neuzaicinātu arī citus. Sestdienās pērties nāk vismaz desmit cilvēki. Pusdienlaikā pirts ir gatava, un pirmie tās cienītāji arī drīz vien ir klāt. Lai nenāktos gaidīt rindā, sadalu laiku, kad kuram izdevīgāk. Pirti kurinu lielākoties reizi divās nedēļās, bet, ja ir lielāki lauku darbi, tad gan katru sestdienu. Kad eju pastaigāties, pati sasienu arī pirtsslotas. Arī malkas pirts kurināšanai pietiek, jo pašiem ir savs mežs,” stāsta Ņina.
Uz pirti tos, kuri vēlas, viņa aicina tikai labas gribas vadīta, neprasot nekādu atlīdzību, jo uzskata, ka Letēs visi ir kā liela ģimene, kur cits par citu visu zina, un, ja ir vajadzīgs, gatavi mesties palīgā. Uz pirtiņu pēc tam, kad Letēs likvidēta saimniecības celtā pirts, savulaik savus kaimiņus aicinājuši arī Ņinas vecāki. Daži gan vēlāk uzbūvējuši paši savas pirtiņas. Ņina atceras, ka viņas vectēvs savulaik kurinājis saimniecības darbiniekiem celto pirti, kas bijusi tik laba, ka pērties braukuši pat no Gulbenes, jo pirts apmeklējums bijis par brīvu.
Arī Nikolajs Saveļjevs ik pāra sestdienās dodas uz Ņinas pirtiņu, jo pēršanās pirtī esot zelta vērta, bet vanna – tikai tādai dienas melnumu noskalošanai. “Savulaik jau mums te saimniecības darbiniekiem bija pirts. Sākumā – neliela no guļbaļķiem. Vēlāk uzcēla jaunu, lielu un modernu pirti ar dušu. Visi gājām mazgāties, bet šodien tā arī stāv pirts ēka pamesta un zālē ieaugusi,” nopūšas vīrietis.
Viss reiz bija
Letēs Ņina ir dzimusi un pavadījusi visu līdzšinējo mūžu. 1953.gadā dibinātajā zvērkopības saimniecībā viņa strādājusi gan par zvērkopi un brigadieri, gan par zootehniķi. “Tagad katrs čubinās ap savu māju, jo lielākā daļa cilvēku ir pensijas vecumā. Bija laiks, kad gandrīz visi Letēs turēja govis. Šodien no 33 privātajām govīm ir palikusi tikai viena piena devēja. Letēs savulaik ir bijusi zirgu kautuve, tad – putnu, govju, cūku ferma un tikai tad izveidojās lapsu ferma. Bija klubs un ambulance, skaists bērnudārzs, pasta nodaļa, tagad nekā vairs nav. Labi, ka vēl ir veikals,” stāsta Ņina. Viņa atceras, ka savulaik Jāņos kopā sanākuši vairāk nekā 20 Letēs dzīvojošie Jāņi. Šodien uz vietas palikuši tikai četri. “Tad mūsu kalnā notika tādas balles! Viss reiz mums bija, bet mēs cenšamies par to nedomāt,” piebilst Ņina.
Izpalīdzīgais kaimiņš
Ezera ielā 1 dzīvo Andris Ločmelis, kuru diemžēl neizdevās sastapt mājās, jo viņš bija devies apciemot meitu un dēlu, kuri strādā Īrijā. Pie Andra pēc palīdzības vēršas visi ciematiņa iedzīvotāji, ja ir nepieciešams kaut ko salabot. “Andris no tēva mantojis dažādus instrumentus un nelielajā stikla verandā ierīkojis nelielu darbnīcu. Viņam ir arī zināšanas. Es pats arī izmantoju kaimiņa palīdzību. Pļauj ap māju zāli, kaut kas notiek pļāvējam. Kas cits atliek, kā vērsties pie Andra pēc palīdzības. Labi, ka vēl ir palikuši divi traktori, kas pavasarī un rudenī palīdz apstrādāt dārzus. Ja to nebūtu, es pat nezinu, kur meklēt palīdzību, bet dārziņā vēl gribas parušināties. Letēs mēs esam cits citam vajadzīgi,” saka Nikolajs. Arī viņš visu mūžu nostrādājis lapsu fermā gan par atslēdznieku, gan veicis citus darbus, bet šodien uz tās pusi bez asarām acīs paskatīties nespējot. “Ilgāku laiku fermas teritorijā nebiju bijis. Tad vienreiz aizgāju paskatīties. Eh, ko tur vispār runāt! Pat man kā vīrietim raudāt gribas. Nav arī ne mazākā cerību stariņa, ka kaut kas te varētu mainīties uz labu. Bija jau te vietējie puiši no Beļavas, kas gribēja izveidot nelielu kūdras pārstrādes uzņēmumu, bet izrādījās, ka milzīgi daudz jāmaksā par elektroenerģijas pieslēgumu,” piebilst Nikolajs.
Viens kā ķeizars
Savs stāsts par labajiem laikiem Letēs un to, kas no tiem palicis pāri šodien, ir arī citiem Nikolaja kaimiņiem. Katrs no viņiem ir sava aroda meistars. Piemēram, Harijs Spalviņš gādā, lai, sākoties apkures sezonai, dzīvokļos nedūmotu krāsnis un skursteņi būtu kārtībā, par koka darbiem zinošs ir Viktors Voits, Nikolajam nav sveša kanalizācijas sistēma, bet Andrejs Vanags ir celtniecības speciālists. “Ja mēs te visi tādi nebūtu, nemaz nevarētu izdzīvot, jo vieni pensionāri vien esam palikuši,” cits par citu stāsta vīri. Viktors, kurš savulaik strādājis saimniecības galdniecībā, nevar pārdzīvot, ka galdniecība un arī gateris stāv pamesti. “Savulaik tur visu saimniecības vajadzībām no koka taisījām. Ja kāds te nomira, tad pat zārku nevajadzēja vest no pilsētas. 14 cilvēki darbnīcā strādāja,” stāsta Viktors. Harijs skumji joko, ka tagad divstāvu mājā dzīvojot viens pats kā ķeizars. “Bija laiks, kad strādnieki mitinājās pat vienā no caurlaižu telpas istabiņām, kamēr tika pie dzīvokļa, bet tagad izvēlies, kādu dzīvokli gribi, tikai nav, kas izvēlas,” papildina Viktors. Andrejs norāda uz garu saimniecības ēku. “Tur visiem agrāk bija kūtiņas. Divi trīs saimnieki kopā vienā kūtiņā lopus turēja, bet tagad tikai vienā kūtiņā mitinās Nikolaja vistas. Kā zvērkopības saimniecībai mainījās saimnieki, tā līdz ar katra aiziešanu līdzi aizgāja arī saimniecības godība. Grāba, ko varēja pagrābt. Bija jau mums te biznesmeņi no Gulbenes. Ko tikai mums, strādniekiem, nesolīja? Kur tad nu ir tie solītāji?” piktojas Viktors. “Ziemā, kad visur sniegs, labi, ja ieraugi kādu kaimiņu uz malkas šķūnīti vai veikalu aizejam. Vismaz zini, ka vēl ir dzīvs,” stingri nosaka Nikolajs.
