Droša vieta! Tā var teikt par Gulbenes novada bērnu un ģimenes atbalsta centru, kuram ir zīmīga adrese – Litenes pagasta “Brīnumi”. Dienā, kad ar novada sociālā dienesta atļauju tur ļauts ielūkoties “Dzirkstelei”, centrā uzturas trīs bērni un viena māmiņa. Visi ir savējie, no Gulbenes novada. To uzzinām vēlāk. Vispirms pie atbalsta centra ieejas ir jānovelk apavi. Vienojamies, ka centra iemītniekus nefotografēsim un viņu identitāte netiks izpausta. Mājīgums, tīrība, saulainas krāsas, miers – tie ir pirmie atslēgvārdi, kas iešaujas prātā.
“Šī ir vieta, kur var ievietot bērnu, kuru nepieciešams nekavējoties šķirt no ģimenes un nav zināmi tuvākie radinieki, kuri varētu uzņemties rūpes par bērnu. Tikmēr turpinās radinieku noskaidrošana un turpmākā risinājuma gatavošana. Reizēm atbalsta centrā nonāk arī māmiņas ar bērniem. Tāpēc jau tas ir bērnu un ģimenes atbalsta centrs! Jebkurš mēs varam nonākt kādā dzīves situācijā, kad ir vajadzīga palīdzība,” “Dzirkstelei” uzsver Gulbenes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Dukure.
Skaistās telpās, taču bez mammas
Rotaļu telpā, šķiet, netrūkst itin nekā, ieskaitot lielu televizoru (kas tobrīd ir ieslēgts un rāda). Tur sastopam tikai vienu mazu centra iemītnieci. Tā ir tikko staigāt iemācījusies meitenīte, kura, stāvot uz mīkstā paklāja, nekur tālu nemēģina aiziet no divu gādīgu darbinieču – savu aukļu – rokām. Mazā neraud, taču viņas sejā ir raižu ēna. Bērns taču saprot, ka mammas nav blakus. “Ja tajā laikā, kamēr bērns ir šeit, problēmas atrisinās, tad ir labi,” skumji “Dzirkstelei” saka viena no darbiniecēm. Nav prognozējams, cik ilgi meitenīte atradīsies “Brīnumos”. Iemesli tam atklāti netiek. Uz jautājumu, vai mamma apciemo meitu, skan atbilde: “Reizi trīs mēnešos tas ir noticis. Raugoties uz to, kā viņa izturējās pret savu bērnu, likās, ka labākas mātes pasaulē nav.” Kas zina, kā būtu, ja auklēties ar meitu mātei vajadzētu katru dienu. Un ne tikai auklēties, arī barot, ģērbt, audzināt, veltīt meitai visu sevi, aizmirstot par izklaidēm.
Neviļus acis piesien telpā pie sienas izvietotie priecīgie zīmējumi. Tas esot iestādes darbinieku veikums. Tāpat kā papīra rotājumi, kas nokarājas no griestiem. Šķiet, darbinieki ir darījuši visu iespējamo, lai centrā nonākušajiem vārda tiešā nozīmē būtu krāsaina bērnība.
Darbiniece paņem rokās un augstu paceļ to pašu vienīgo mazo meitenīti, kura atrodas rotaļu telpā. “Re, tu arī ieraudzīji to, kas ir pie griestiem?” vērīgi konstatē aukle, bet mazās seja joprojām ir tāda pati – bez pārsteigum vai kādu citu emociju klātbūtnes.
Par ko sāp sirds darbiniekiem?
Neformālā sarunā viena no centra darbiniecēm saka: “Gribas, lai mūsu centra iemītniekiem dzīve ietu uz augšu. Taču reizēm vieni un tie paši bērni pie mums atgriežas vairākas reizes pēc kārtas. Tas nozīmē, ka viņu vecākiem esam piedevuši vienu, otru reizi… Ceram uz pārmaiņām. Tomēr bērni atkal ir atpakaļ pie mums. Skumji. Var saprast, ka katram var gadīties problēmas, katram reiz var paslīdēt kāja. Bet ja tas notiek nemitīgi? Ir arī cerīgi piemēri. Mamma nonāk slimnīcā, ģimene apzinās, ka tikmēr netiks galā ar mazgadīgajiem bērniem, tāpēc lūdz atbalsta centra palīdzību. Tas bija pareizi darīts. Bērni nepalika atstāti novārtā. Mēs par viņiem parūpējāmies. Mamma izveseļojās un atkal varēja pati pildīt savus pienākumus.”
Strādājot atbalsta centrā, darbiniekiem, protams, rodas pārdomas par savu misiju, par to, vai viņu darbs ir svētīgs. “Dzirkstele” saklausīja arī tādu viedokli: “Nebūt ne svētīgs darbs. Mēs strādājam kā ugunsdzēsēji. Ja vecāki būtu spiesti par atbalsta centra pakalpojumiem maksāt, tad gan. Bet citādi – šiem vecākiem mācības nav nekādas! Viņi sagrēko, bērni tiek noņemti. Tālāk ar vecākiem auklējas sociālais dienests. Parūpējas par dzīvesvietas sakārtošanu, iedod pabalstus. Atkal atdod atpakaļ bērnus. Tā mēs kultivējam patērētājus. Un nevajag aizbildināties ar ekonomisko situāciju, bezdarbu, trūkumu. Agrāk bērni auga vēl grūtākos apstākļos, taču vairums vecāku vienmēr ir tikuši galā saviem spēkiem.”
Piedzima mazais, nebija, kur iet
Kamēr runājamies ar darbiniecēm, rotaļu telpā palaikam ieskrien jauna, enerģiska un samērā skaļa sieviete ar zīdaini uz rokām. No darbinieču sarunām ar viņu kļūst skaidrs – šī ir centra kliente. Vēlāk jau “Brīnumu” gaitenī, “Dzirksteles” uzrunāta, tā pati sieviete laipni atsaucas un pastāsta savu dramatisma pilno stāstu. Viņai ir 30 gadu. Jūtas vesela, stipra un optimisma pilna. Tomēr atbalsts patiešām bijis ļoti vajadzīgs. Tāpēc nonākusi centrā, turklāt – pēc pašas iniciatīvas. Tas viņai un jaundzimušajam mazulim ir risinājums uz laiku. “Te jūtos labi,” viņa saka. Viņas deklarētā dzīvesvieta esot pie mammas, taču abas konfliktējušas, turklāt tur neesot zīdaiņa dzīvei piemērotu apstākļu. “Šobrīd es nesazinos ar mammu,” saka sieviete. Jau pirms mazuļa piedzimšanas sieviete dzīvojusi citur – pie saimniekiem laukos, kur arī strādājusi. Pēc bērniņa piedzimšanas sievietei nebija, kur iet. Pie bērna tēva nevarot. Tur esot nedroši. Viņš lietojot alkoholu. Bērna tēvs pēc mazā piedzimšanas neesot ne zvanījis, ne devis kādu ziņu. Tomēr jaunā māmiņa saka: “Tagad es gaidu, ka bērna tēvs visu kārtos. Gan jau viņš kaut ko domās.” Tas nozīmē, ka viņa cer uz šā cilvēka materiālo atbalstu. Par kopdzīvi gan domas neesot. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka nav informēta par vīrieša nolūkiem un par to, kā veidosies turpmākā saskarsme. Sieviete uzsver, ka pašlaik atrodas pēcdzemdību atvaļinājumā, pēc tam atkal turpināšot strādāt laukos un vienlaikus audzināšot bērnu, laidīšot bērnudārzā.
Tālākajā sarunā atklājas, ka līdzšinējā sievietes dzīve ir bijusi ne mazāk samezglota, jo viņai ir vēl divi lielāki bērni, kuri “abi divi ir audžuģimenē pagaidām”, par kuru atgūšanu māte jau ir cīnījusies un turpināšot cīnīties.
Uzziņai!
◆ Bērnu un ģimenes atbalsta centrs Litenē darbojas kopš 1.marta (līdzšinējās bērnu patversmes vietā), un tā ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestāde bērniem bāreņiem no 1 līdz 12 gadu vecumam un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kā arī krīzes situācijā nonākušām ģimenēm ar bērniem.
◆ Šo centru ar Labklājības ministrijas akceptu ir dibinājusi Gulbenes novada pašvaldība.
◆ Centra pakalpojumus var saņemt bērni bāreņi no visas Latvijas, kā arī bez vecāku gādības palikušie bērni un arī bērni, pamatojoties uz vecāku iesniegumu, vecāku slimības gadījumā.
◆ Par centra iemītniekiem rūpējas trīs aprūpētāji, sociālais darbinieks, psihologs, medmāsa, pavārs. Vadītāja ir Elita Trupavniece (tālrunis 64497031, 29188461), kura amatu savienošanas kārtībā ir arī Litenes sākumskolas direktore.
