Latvijas kristīgo skolotāju 2.forums, kurā savu svētību darbam kristīgās mācības skolotājiem deva četru kristīgo baznīcu eminences: arhibīskaps J.Vanags, kardināls J.Pujats, bīskaps J.Šmits un metropolīts Aleksandrs, notika Rīgā 18.augustā.
Latvijas kristīgo skolotāju 2.forums, kurā savu svētību darbam kristīgās mācības skolotājiem deva četru kristīgo baznīcu eminences: arhibīskaps J.Vanags, kardināls J.Pujats, bīskaps J.Šmits un metropolīts Aleksandrs, notika Rīgā 18.augustā.
Ar šo mācību gadu 1.klases skolēnu vecākiem tiek piedāvāta iespēja izvēlēties, kuru mācību priekšmetu bērns mācīsies: kristīgo mācību vai ētiku. Abi mācību priekšmeti ir līdzīgi, jo tiks runāts par vērtībām. Neziņa, šaubas, pārliecība, tas ir normāli. Iespējams, ka daļa vecāku uztraucas, vai bērni netiks dalīti ticīgajos un neticīgajos? Rodas pretjautājums, vai “piedošana” un “iecietība” sadala sabiedrību divās daļās?
Nenoliedzami, mums katram ir sava pieredze, attieksme, attiecības ar baznīcu, ar Dievu, sava pārliecība, sava nostāja. Nekas nenotiek pats no sevis, visam nepieciešamas pūles, dažādi ceļi, pārbaudījumi, uzvaras, zaudējumi, izmisums. Kur rodam spēku īpaši grūtos brīžos: meklējot palīdzību alkoholā, narkotisko vielu reibumā vai vēl ļaunāk. Sabiedrība ir kā pašapkalpošanās veikals, bet visu taču nevar nopirkt. Izvēle vienmēr jāizdara pašam. Cilvēkā ir ilgas, atmiņas par pazaudēto paradīzi, vēlme pēc pilnības, mīlestības. Ja cilvēks tiecas pēc dievišķā, nepazīstot Dievu, izveidojas nepareizs priekšstats, sāk pielūgt laicīgo.
Jaunais mācību priekšmets ir starpkonfesionāls, tas balstās uz Bībeli, jo tā ir kopīga visām konfesijām.
Kristīgās mācības uzdevums ir vērt bērnu skatījumu uz šo pasauli plašāk, lai par to sāk domāt, izjust, uztvert, iepazīt Dieva radītās pasaules kārtību.
Ticība nav sajūta – šodien tā, rīt citādi. Tās ir attiecības ar Dievu, jāizjūt arī nepatīkamās sajūtas. Neatkarīgi no tā, cik dziļi esam ticībā, visi kļūdāmies. Drosme atzīt savas kļūdas, īpaši, kuras saistās ar nepilnībām, apzināties, ka neesam pilnība, apzināties Radītāja lomu. Svarīgi to pašam apzināties, saprast, nožēlot, izlīgt, arī piedot, tātad kristīgās dzīves prasmju apgūšana, lūk, vēl viens uzdevums.
Nepieciešama savas identitātes noskaidrošana: zināt, kas es esmu, kāds esmu, dziļāka iekšējās pasaules iepazīšana, spēja nodibināt savas personiskās attiecības ar Dievu. Ir izvēles, kuras tavā vietā nevar izdarīt cits. Pašam jāatrod miers, klusums, lēmums, lūk, vēl viena patiesība, kas apgūstama.
Ticību nevar iemācīt, jo vērtības uztver, ticam, kaut arī neredzam, piemēram, elektrība. Mēs bieži vien aizmirstam rādīt atšķirības starp labo un ļauno. Bieži valda visatļautība, lai bērns skatās, pamēģina…
Ticība – katra cilvēka brīva izvēle. Mēs katrs kaut kam ticam: dažam tas ir materiālās dzīves nodrošinājums, citiem – ideāli, bet varbūt svarīga spēja savaldīties, dzīvot saskaņā ar sevi, pamanīt dienas steigā arī citus cilvēkus, kuri citādi domā, izskatās…
Cik bagāti ar tikumiem būs bērni, lielā mērā atkarīgs arī no mūsu parauga, tāpēc, izvēloties šo mācību priekšmetu, arī vecākiem svarīgi izdarīt “inventarizāciju” pašiem sevī, iet šajā skolā roku rokā ar pirmklasnieku – ieguvēji būsiet abi.
Ja vēlaties piedzīvot ko jaunu – ticiet! Jēzus nenāca pasaulē, lai tiesātu. Jāizdara izvēle – dzīvot Dieva gaismā. Nepietiks tikai ar prātu, vajadzīgas arī jūtas un pārdzīvojumi. Visu nosaka ticība Kristum, izšķiršanās sekot viņam. Svarīgi laikus sastapt Dievu – atklāt iespējas bezcerīgā situācijā, pamanīt kāpnes uz debesīm.
Izdariet izvēli, varbūt tagad bērnam tiek piedāvāta iespēja iet īsāko patiesības ceļu, kas palīdzēs sakārtot dažādas attiecības, veikt vērtību atlasi, jo ticību neizgudrojam, bet pamazām atklājam. Kristīgā ticība aicina iepazīties ar dzīves problēmām.
