Ar šo kaķīti, kurai
nav māju, man saistās sirsnīgs piedzīvojums. Otrdien vēlu vakarā
Gulbenē pastaigājāmies kopā ar manu suni Lolu Dzirkstīti. Pie
kafetērijas sētas satikām sniegbaltu kaķi – kā
tādu spoku tumsā. Nepaguvām nemaz pieiet tuvāk, kad kaķis pēkšņi
tik neganti bruka virsū manam sunim, ka tas kliegdams un kaukdams
metās bēgt. Centos glābt savu suni, kaķi atgaiņādama ar pavadu.
Bet baltais minka bija neparasti kareivīgs. Klupa pat man virsū un
pa trīs lāgi dzenāja manu Lolu Dzirkstīti, kura nemaz netaisījās
kaķim darīt pāri. Visbeidzot baltais spociņš paslēpās aiz
sētas.
Nākamajā dienā atkal
gājām garām vēl gaismā. Nolēmu pieiet
paskatīties, vai baltais minka ir turpat. Ieraudzīju. Izrādās, tā
bija kaķenīte ar diviem kaķēniem – vienu baltu, otru raibu.
Raudāt gribējās. Domās atvainojos mincītei, ka biju viņu ar
pavadu kulstījusi. Kaķenīte taču pagājušajā naktī no suņa
sargāja savus bērnus!
Vai atceraties Jāņa Raiņa vārsmas:
“Kaķenītei bērni bija. Nu jūs, suņi, sargieties!” Turpat pagalma teritorijā aiz sētas bija salikti
trauciņi ar ēdamo un ūdeni. Tātad ir minči pabaroti. Iegāju
kafetērijā parunāties ar darbiniekiem, noskaidroju, ka viņi zina
par kaķu ģimeni. Barojot gan paši, gan tuvējo daudzdzīvokļu
māju iedzīvotāji. Esot jau pieteikušies, kuri gribētu kaķēnus
ņemt sev. Ir jau gana lieli paaugušies un var doties līdzi uz
mājām, ja vien… izdosies klaidonīšus noķert.
Ceturtdien
pusdienlaikā tuvumā zem krūma manīju vien tikai
balto kaķenīti. Bērnu nebija. Varbūt jau aiznesti? Bet kurš uz
savām mājām paņems kaķēnu mammu? Kā un kāpēc viņa ir
nonākusi uz ielas? Ar baltā kaķīša tēlu taču latviešiem
saistās Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnaviņas”. Šajā
pasakā baltais kaķītis saka: “Kāpēc vairot sāpes? Lai
vairojas labāk prieks!”
