Zinātnieki savos pētījumos secinājuši, ka latvieši neesot īpaši iejūtīgi un atsaucīgi pret apkārtējo cilvēku problēmām. Tiesa, paši latvieši tā nedomā, jo daudziem grūtībās nonākušiem cilvēkiem ir izdevies palīdzēt tieši atsaucības un iejūtības rezultātā.
Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāja
Es brīnos, kā tādu secinājumu vispār var izdarīt. Ka tas tā nav, liecina kaut vai pēdējais gadījums, kad Latvijas iedzīvotāji tika aicināti ziedot naudu, lai jaunam puisim varētu veikt aknu transplantāciju. Esmu arī pati pārliecinājusies, ka nelaimē nonākušam cilvēkam tiek izteikts tik daudz līdzjūtīgu un atbalstošu vārdu! Cilvēki grib samīļot, pažēlot un uzmundrināt. Domāt, ka latvieši nejūt līdzi citu nelaimēm, var tikai tādi cilvēki, kuri paši neko nav piedzīvojuši un paši nedzīvo arī Latvijā. Mūsu tauta nav vienaldzīga. Esmu nodzīvojusi pietiekami garu mūžu, tāpēc droši varu teikt, ka tāpat kā citās valstīs arī Latvijā ir dažādi cilvēki, bet man ir nācies sastapties tikai ar līdzjūtīgiem cilvēkiem. Manuprāt, latvietis ir tāds cilvēks, kurš sīkās ķibelēs un ķezās gan nejaucas. Latvietis izvērtē ar sirdi un ar prātu, vai tā ir nelaime vai tiešām tikai sīka ķibele, ar kuru katrs pats spēj tikt galā. Kad pa radio vai televīziju cilvēki tiek lūgti ziedot naudu slimiem bērniem vai kādās citās lielās nelaimēs nonākušiem cilvēkiem, es pati vienmēr zvanu arī saviem bērniem, lai ziedo kaut vienu latu. Es pat nezinu, vai vispār kaut kur citur pasaulē tā ir, ka vienkāršie cilvēki ar saviem ziedojumiem spēj palīdzēt vairāk, nekā dažbrīd to spēj mūsu valdība un miljonāri. Mums pat pensionāri, kuri paši iztiek no nelielas pensijas, ir gatavi palīdzēt. Tādus secinājumus, veicot izpēti, var izdarīt tikai tie, kas nepazīst cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā.
Biruta Kozlovska, Gulbenes invalīdu biedrības valdes locekle
Gribētos vaigā skatīt tos aptaujas veicējus un secinājuma izdarītājus, kas tā domā. Man šķiet, ka viņi paši tad ir neiejūtīgi pret līdzcilvēku problēmām. Visus latviešu nevar mērīt ar vienu mērauklu. Ir arī līdzcietīgi un tādi, kas gatavi otram palīdzēt. Tomēr pati valsts ir pie daudz kā vainīga. Mums ir sabiedrības daļa, kas var atļauties nekur nestrādāt, tikai prasīt, ka viņiem pienākas. Šīs sabiedrības pārstāvji var saņemt pabalstus, var saņemt zupu par brīvu, var saņemt pārtikas pakas un tamlīdzīgi. Vai tad var runāt, ka mums vēl pietrūkst līdzjūtības? Protams, problēmai ir arī otra puse. Pret šiem nekā nedarītājiem, kas augām dienām sēd uz soliņiem un iztiek labākajā gadījumā varbūt no pabalsta, līdzjūtības var arī nebūt. Mūsu cilvēki ir iejūtīgi, jo spēj saziedot līdzekļus gan smagu slimību skartajiem, gan cilvēkiem, kuri ugunsnelaimēs zaudējuši visu, kas vien ir. Es pati arī šādiem cilvēkiem ziedoju, jo iedomājos, ka tā var notikt ar kuru katru. Protams, cilvēki ir dažādi.
Iveta Krūmiņa, Gulbenes novada bibliotēkas darbiniece
Izsakoties par šo secinājumu, man ir nācies pārliecināties, cik iejūtīgi mēs esam pret cilvēkiem, kuri strādā Latvijā, bet runā citā valodā. Mans znots ir grieķis, kurš no Grieķijas pārcēlies uz Latviju. Viņš runā krievu valodā, jo saprot, ka ne grieķu, ne angļu valodā viņu nesapratīs. Te ir runa ne tikai par iejūtību, bet arī par sapratni. Mēs neesam gatavi pat savai iekšējai integrācijai. Neesam gatavi uzņemt pat ārzemju tūristus. Cik tad ir iestāžu, kur cilvēki spēj sarunāties angļu valodā? Izsakoties par iejūtību dažādās situācijās, mēs ļoti labi apzināmies, ka, pieejot pie zemē pakrituša cilvēka, kurš ir piedzēries un krītot sasities, lai palīdzētu, tas saistīsies ar milzīgām juridiskām funkcijām. Būs jāraksta dažādi iesniegumi un paskaidrojumi, tāpēc arī cilvēki izvairās no iejūtības un paiet garām gulošajam. Mums Latvijā ļoti daudzos jautājumos nav pieredzes. Nesen televīzijā arī tika stāstīts par eksperimentu ar sasisto grūtnieci, lai raisītu diskusiju, kā vajadzētu pareizi rīkoties. Manuprāt, cilvēki vienu otru reizi katrs izvēlas sev ērtāko variantu, paiet garām šīm problēmām, saprotot, ka katra problēma tās atrisināšanā var prasīt viņu pašu laiku. Mēs paši zinām, ka ļoti daudz kur skrienam pakaļ laikam.
Tāpēc atlika tikai apbrīnot ārzemju policijas darbiniekus, kuri šai it kā cietušajai grūtniecei veltīja tik daudz laikā, izjautājot gan par to, kāpēc viņa ieradusies ārzemēs, kāpēc sēž viena uz soliņa, kāda ir viņas adrese Latvijā un tamlīdzīgi. Meitenei tikai ar lielām pūlēm izdevās pārliecināt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Toties Latvijā veiktā eksperimenta daļa diemžēl liecināja par pretējo. Esmu pārliecināta, ka mūsu tauta spēj būt iejūtīga, saprotoša, izpalīdzīga. Spēj palīdzēt atrisināt kādu savu līdzcilvēku problēmsituāciju, tikai mums daudz kas vēl ir jāmācās.
