Skatoties televīziju, klausoties radio un lasot presi, arvien biežāk gribas jautāt – kas notiek mūsu mazajā Latvijā, kur rodas noziedzība un kāds ir visu šo nežēlīgo noziegumu iemesls?
Pēdējā laikā to vien dzirdi, ka vienviet ir notikusi nežēlīga slepkavība, citviet notikušas laupīšanas un bandītiski uzbrukumi, vēl citā vietā izvarošana un jauniešu pavedināšana. Briesmīgi! Atklāti sakot, paliek bail… Par laimi, mūsu pusē pēdējā laikā nekādas nežēlastības nav notikušas un par to varam būt priecīgi, taču mēs nekad un ne par ko nevaram būt droši.
Mēs ikviens kopš bērnu dienām esam mācīti, ka otram darīt ļaunu ir slikti un tā nevajadzētu rīkoties, zinām, ka katra noziedzīga rīcība var tikt sodīta, taču tik un tā šīs vispārzināmās patiesības tiek pārkāptas. Cilvēki zog, laupa, slepkavo, tiek par to sodīti, nonāk cietumā, izcieš piespriesto soda laiku, iznāk no cietuma, taču daudzi diemžēl atkal atgriežas pie tā, kas jau vienreiz paveikts. Vai šiem cilvēkiem noziedzība jau ir ieprogrammējusies smadzenēs? Varbūt apkārtējā sabiedrība viņus izprovocē uz šādām nežēlīgām rīcībām ar savu attieksmi un uzvedību? Bet varbūt viņi jau ir tik ļoti pieraduši pie dzīves nebrīvē, ka nespēj vairs dzīvot brīvībā? Lai nu kā arī būtu, mēs droši vien nekad neuzzināsim noziegumu patieso iemeslu. Taču esmu pārliecināta, ka mūsu valdībai būtu jāpārspriež, vai soda mēri mūsu valstī pašreiz nav nesamērīgi mazi, jo, iespējams, tieši tas liek plaukt un zelt noziedzībai.
