Darba meklējumos uzdūros vietējā darba tirgus īpatnībai, kurai skaidrojumu tiku meklējis pie darba devējiem, kā arī inspicējošajās valsts iestādēs, pašvaldībā un arī Tiesībsarga birojā, kur bija vienīgās dzirdīgās ausis.
Vārdu sakot, vairākos uzņēmumos izsludina pieteikšanos palīgstrādnieka darbam. Interesējos tālāk, kas būs jādara, kāds būs darba grafiks, kāds būs atalgojums. Atklājās, ka zem palīgstrādnieka amata apakšā ir “plaša kompetence” ar darba grafiku, kuru raksturo vārdi – “tu nāksi, kad es tev teikšu”. Kā sāc skaidrot visu detaļās, gribi saprast iespējamos riskus, iznāk, ka “tu kasies”.
Tā kā man ir darba pieredze Rietumeiropā, es varu salīdzināt. Man ir priekšstats, ka darba tirgū Latvijā 20 gadu laikā nekas nav mainījies. Par minimālu atalgojumu no palīgstrādnieka grib maksimālu labumu, izrādot minimālu cieņu. Piemēram, tiek meklēts “palīgstrādnieks”, kurš “veic namdara darbus”, “mēra degvielu” (sprādzienbīstams darbs!). Manā uztverē kā Eiropas Savienības kontekstā domājošam cilvēkam palīgstrādnieks ir nekvalificēta darba veicējs – apkopējs, cilvēks, kurš atnes, padod, pietur, nevis namdaris, santehniķis, ražošanas iekārtu operators. Palīgstrādnieks var būt santehniķa palīgs, var, piemēram, izrakt tranšeju noteiktā garumā, platumā, dziļumā.
Es tomēr uzskatu, ka šis ir tikai un vienkārši cilvēciskās cieņas jautājums. Kaut kā neatceros, ka Rietumeiropā es būtu kaut kur lasījis darba sludinājumu, ka tiek meklēts palīgstrādnieks. Tur visur meklē darbiniekus ar konkrētiem pienākumiem, darba grafiku, atalgojumu. Latvijā joprojām figurē jēdziens “nekvalificētais darbaspēks”. Kāpēc Rietumeiropā darba tirgū neviens neatļaujas lietot tādu jēdzienu? Tāpēc, ka tur nevēlas kādu aizskart un diskriminēt.
Palīgstrādnieks – universāls amats
00:00
04.09.2020
59