Izaugot un izskolojoties, lielākā daļa jauniešu dodas laimes un darba meklējumos plašajā pasaulē, lielākoties viņu ceļi ved uz plašo iespēju pilsētu Rīgu, tomēr ir arī tādi, kas izvēlas palikt dzimtajā pilsētā, dzimtajā pagastā.
Izaugot un izskolojoties, lielākā daļa jauniešu dodas laimes un darba meklējumos plašajā pasaulē, lielākoties viņu ceļi ved uz plašo iespēju pilsētu Rīgu, tomēr ir arī tādi, kas izvēlas palikt dzimtajā pilsētā, dzimtajā pagastā.
Vai došanās prom no mājām ir uzdrīkstēšanās? Šķiet, tā vairāk ir vēlme būt apritē, vēlme labi nopelnīt. Uzdrīkstēšanās ir palikt šeit, mūsu nelielajā Gulbenes rajonā, meklēt iespēju nopelnīt šeit un, galvenais, darīt kaut ko dzimtās pilsētas attīstības labā.
Katrs pats izvēlas savu dzīvi
SIA “Latelektro-Gulbene” grāmatvede un arī zvērināta tulce Evita Libeka pēc vidusskolas absolvēšanas devusies studēt uz Rēzekni. “Vidusskolā kā profilkursus izvēlējos apgūt angļu valodu un literatūru. Man bija jauka angļu valodas skolotāja, bet literatūra sevišķi neinteresēja, tādēļ nolēmu studēt svešvalodas,” atceras Evita. Studējot Rēzeknē, viņa sapratusi, ka šī pilsēta viņu nesaista, tādēļ pēc studijām nolēmusi atgriezties dzimtajā pilsētā, jo te ir viņas mājas un ģimene. “Lai arī Gulbene ir mazpilsēta, cerēju, ka izdosies atrast darbu šeit. Ja darbu neatrastu, protams, meklētu kādas citas iespējas. Palikšana Gulbenē bija pakārtota darba iespējām. Darbu man izdevās atrast, tādēļ paliku Gulbenē,” stāsta Evita.
Viņa teic, ka savā ziņā ir Gulbenes patriote, tomēr, ja rastos iespēja un Evitai piedāvātu labi apmaksātu darbu kādā citā vietā, viņa, iespējams, dotos prom no Gulbenes. Evita saka – lai arī kāds patriots ir cilvēks, darbs ir darbs, ar to viss sākas. Viņa tulko no latviešu uz angļu valodu un otrādi, bet Gulbenē ir maz iespēju, jo tulka pakalpojumiem nav liela pieprasījuma, tādēļ arī nav iespējas sevi aktīvi attīstīt. Evita savulaik papildus divus gadus mācījās arī grāmatvedību. Ja viņai rastos iespēja un vajadzība, bet, galvenais, būtu vēlēšanās un patika, viņa labprāt apgūtu kaut ko jaunu, jo studēt ir interesanti un pēc tam ir patīkami sevi novērtēt, ja esi kaut ko paveicis.
Evitai vissvarīgāk ir justies labi savās mājās, strādāt, pelnīt naudu, dzīvot kopā ar savu ģimeni. Viņa tikai nedaudz jūtas apdalīta, jo Gulbenē nav tik daudz iespēju, tomēr katrs pats izvēlas savu dzīvi. “Mēs katrs esam daļa no Gulbenes. Tomēr arvien mazāk ir jaunu cilvēku, kas pēc studijām izvēlas atgriezties dzimtajā vietā. Visi dodas prom,” spriež gulbeniete.
Emocijas jāatstāj otrajā plānā
21 gadu vecā Inga Pētersone ir dzimusi, augusi un mācījusies Stāmerienā. Pēc pamatskolas absolvēšanas meitene devās mācīties uz Aizkraukles arodvidusskolu. “Pēc tam, tāpat kā daudzi, devos uz lielpilsētu, kur ir daudz iespēju. Tomēr pēc neilga laika atskārtu, ka Rīgā atrast darbu nav nemaz tik viegli, turklāt visi darba devēji vēlas, lai būtu pieredze, bet man tās nebija, arī piedāvātais atalgojums mani neapmierināja, ar tādu Rīgā nevarētu iztikt, tādēļ atgriezos mājās,” stāsta Inga. Šoruden viņa sāka studēt Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, sāka strādāt arī Stāmerienas bibliotēkā par sabiedriskā interneta pieejas punkta (SIPP) konsultanti.
Augstskolā Inga apgūst datordizainu. Viņai interesē gan interjera dizains, gan modes dizains. Viņa labprāt pēc augstskolas absolvēšanas strādātu Gulbenē savā profesijā. “Tomēr šobrīd es vēl neko nevaru prognozēt. Ja man piedāvātu šādu iespēju, es to ne par ko nelaistu garām, es negribu doties prom no dzimtās puses,” saka Inga, bet piebilst, ka Gulbenes rajonā par jauniem cilvēkiem, jauniem speciālistiem rūpējas maz. “Visi tikai šausminās par to, ka jaunieši bēg uz lielpilsētu, bet nekas netiek darīts, lai viņiem rastos vēlme un stimuls palikt šeit, lai kaut kas šeit piesaistītu,” spriež jauniete. Vairāki draugi, kas šobrīd jau dzīvo un strādā Rīgā, Ingai ir jautājuši, kāpēc viņa nedodas prom no šejienes, bet Ingu saista mājas, ģimene, šobrīd arī darbs un skola. Arī dzimtā Stāmeriena ir tik skaista gan ar balto baznīcu, gan ar pili un ezeru, arī mazo bānīti.
“Es tiešām ar lielāko prieku paliktu Gulbenē. Tikai žēl, ka esmu šeit palikusi viena, visi mani draugi dzīvo kur kurais. Maz ir tādu jauniešu, kas izvēlas nākt atpakaļ uz laukiem. Visi dodas meklēt laimi kaut kur citur, arī ārzemēs,” vērtē meitene. Ja Inga nemācītos, iespējams, arī viņa dotos darba meklējumos uz ārzemēm, bet tikai peļņas dēļ.
“Atalgojums mūsdienās ir svarīgākais, izjūtas un emocijas ir jāatstāj otrajā plānā,” uzskata stāmereniete.
Viņa labprāt nākotnē apgūtu vēl kādu profesiju. Inga varētu būt mūžīgais students, ja vien nebūtu jāpelna nauda. “Ja man kāds dāvātu naudu, es varētu mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Iemācīties var visu, ja vien ir vēlme un arī nepieciešamība to darīt,” saka meitene.
Pašam jāvēlas atrast darbu
Gulbenietis Andris Vasiļjevs pēc 9.klases absolvēšanas nolēma doties tēva pēdās un apgūt galdnieka profesiju. Puisis devās mācīties uz Cēsu 4.arodvidusskolu. “Beidzot skolu, es būšu kokapstrādes darbgaldu iestādītājs. Šis ir pēdējais gads skolā. Pašlaik esmu praksē, apgūtās zināšanas mēģinu apliecināt darbā,” stāsta Andris. Viņam piedāvāta prakse Rīgā kādā lielā mēbeļu ražotājfirmā, bet Andris izvēlējies strādāt Gulbenē. Šobrīd puisim rit pirmās darba dienas SIA “RCI Gulbene”, viņam izteikti arī vairāki citi piedāvājumi.
Andris saka, ka viņš ir Gulbenes patriots. “Ja arī man būtu kāds izdevīgs piedāvājums kādā citā pilsētā, es negribētu doties prom no Gulbenes, te ir mani draugi, ģimene, paziņas. Aizejot uz citu vietu, paiet pieci, seši gadi, kamēr tur “iefiltrējies”, pierodi, atrodi jaunus draugus. Labāk ir mājās,” atzīst 20 gadus vecais puisis.
Andris uzskata, ka Gulbenē var atrast darbu. “Jauki, ka darba devēji ir atsaucīgi un nenoniecina jaunus cilvēkus, kas tikko ieguvuši profesiju. Galvenais, pašiem jauniešiem ir jāvēlas atrast darbu, pašiem jāmeklē, pašiem jāinteresējas. Ja būs kāda brīva darba vieta, pieņems, pēc tam tikai sevi ir jāpierāda,” ir pārliecināts jaunietis.
Andrim nav īsti skaidrs, kāpēc visi dodas prom kaut kur pasaulē laimi meklēt. “Uz ārzemēm, saprotams, visi dodas lielajā peļņā, tomēr visur nemaz tik daudz vairs nevar nopelnīt. Bet kāpēc dodas uz Rīgu? Es nedzīvotu Rīgā. Arī visi mani draugi, kas kādu laiku ir dzīvojuši Rīgā, saka, ka viņus velk atpakaļ uz mājām. Mums laikam ir grūti pierast pie lielpilsētas drūzmas, nav arī vērts,” spriež Andris. Viņš dotos prom no Gulbenes vienīgi tad, ja šeit patiešām nebūtu nekādas iespējas atrast darbu.
