Vineta došoties peļņā uz ārzemēm un abi bērni – Ivita un Olafs – palikšot dzīvoklī vieni. Lai mācoties dzīvot patstāvīgi, lai laužot savus radziņus, ja mātei neklausot! Abi esot pagalam izlaidušies… tikai vajadzības, bet nekādu pienākumu. Dzīves skola esot vispamācošākā, un to Vineta esot izvēlējusies kā radikālāko terapiju. Pēdējo punktu lēmuma pieņemšanā esot pielicis totālais “besis”, kā Vineta nosauca savu nervu sistēmas stāvokli. Darba atmaksa veikalā kasieres darbā esot nepietiekama, ilglaicīga darba garantiju nekādu, un lēmumu aizbraukt viņa esot pieņēmusi ne jau vienas diena laikā. Par bērnu dzīvi viņa turēšot bēdu tādējādi, ka sūtīšot viņiem uzturnaudu un sazināšoties ar interneta starpniecību. Arī uzturlīdzekļi no tēva alimentiem būšot bērnu rīcībā. Bērnu tēvs arī nekur pasaules galā neesot, bet braukājot ar “fūrēm” tepat pa Eiropu. Tehnikas laikmets, tā sakot, pasaule maza sarāvusies. Visi “par” un “pret” esot apsvērti.
Kauliņi jau mesti, un man – Vinetas dzīvokļa kaimiņienei – vajadzēja piekrist tīņus uzmanīt, neiemaisoties viņu dzīvē, bet būt tikai lietas kursā par notikumiem kaimiņu dzīvoklī. Un tikai galējas nepieciešamības gadījumā rīkoties jau pēc saviem ieskatiem. Vinetas lēmums mani pilnībā nošokēja. Pamest abus pusaudžus vienus? Aizlaisties kā putnam līdz ar rudens iestāšanos uz siltākām zemēm? Vai to spēj izdarīt cilvēkbērnu māte? Ka Vineta ir vieglprātīga, es nojautu, bet ne jau tādā mērā! Centos atrunāt, vest pie prāta, bet nekas nelīdzēja, un kādā dienā, kad vēlreiz gribēju par aizceļošanas tēmu nopietni parunāt, uzsverot visspēcīgākos argumentus – bērnu atstāšanu savā vaļā un iespējamās sekas, izrādījās – viņa ir jau aizbraukusi. Manā pasta kastītē bija iemesta tāda kā atsveicināšanās vēstulīte:
“Es aizbraucu. Ir jau par vēlu ko grozīt. Līgums, ko esmu noslēgusi ar jauno darba devēju, stājas spēkā pēc dažām dienām. To lauzt es nedrīkstu. Lai mani lutauši izjūt, kas ir kas… Es ceru, ka ar viņiem viss būs puslīdz… Man vismaz tā ir jādomā! Kad būšu galā, nosūtīšu viņiem un arī Jums savu adresi, ja nu kas…, jo uzreiz nezinu par interneta iespējām. Par manu aizbraukšanu zina tikai mana darbabiedrene Juta, un nevienam citam gar to nav daļas. Nekādos “varas orgānos” neesmu atprasījusies, jo, dies` pasarg, mani taču neviens tā neatlaistu: aizbildniecība, bāriņtiesas lēmums. To es neizturētu, un tas process pats par sevi ir garš. Tas prasītu ilgāku laiku. Ne es pirmā, ne pēdējā, kas dodas peļņā un pamet valsti. Bērni paši tiks ar visu galā, nav vairs mazie. Es citādi nevaru, man nav citas izejas… Lēmums ir negrozāms… Uzmetiet pa reizei aci uz maniem bosikiem… Vineta.”
Es biju nolikta fakta priekšā, kaut novērotājas lomai nebiju pat piekritusi vai arī Vinetai ko solījusies. Puikam laikam piecpadsmit, meitēnam četrpadsmit gadi. Ne vairs bērni, bet vēl ne pieaugušie. Visbīstamākais vecums! Nolēmu kādu laiku nelikties ne zinis. Ne mana cūka, ne mana druva! Uzmācīgi pusaudžus kontrolēt likās nevietā. Mēs tik tuvu nesagājāmies, lai ierastos periodiski viņu dzīvoklī kā cerbers. Ar kaimiņiem no blakus dzīvokļiem par Vinetas prombūtni nerunāju. Varbūt viņi zināja vai izlikās nezinām? Bija jau Vineta diezgan savrupa un arī šerpa, un reizēm tik asi uz jautājumiem atcirta, ka ilgi uzrunāt negribējās. Tā jau ir ar tām vientuļajām sievietēm, kam pa dzīvi jāsitas vienām… Atnāca uz mūsu daudzdzīvokļu māju jau bez vīra. Neviens viņu te netika redzējis. Vineta par vīru man neko nestāstīja un arī kaimiņus ar savām sadzīves peripetijām netraucēja: “Labdien un sveiki!” Ko gan mēs zinām par saviem kaimiņiem? Ko viņa zina, piemēram, par mani? Reizēm dažus teikumus mēs viena otrai veltījām pie veikala kases, kur viņa strādāja. Saruna ritēja par ikdienas sīkumiem, par akcijas produktu, ko pirku, par laiku ārā. Bijām nedaudz pazīstamas, un laikam tāpēc Vineta bija nolēmusi mani par to savu uzticības personu. Man tā uzraudzīšana nelikās piemērota: katru dienu gāju darbā, vakarā atgriezusies mājās, es taču nesākšu vēl noņemties ar kaimiņu pusaudžiem, kas arī paši bija piekrituši ar visu tikt galā paši. Dzīvosim – redzēsim!
Sākumā viss likās labi. Bērni gāja uz skolu. Abi mācījās vidusskolā: Ivita devītajā, Olafs desmitajā klasē. Pēcpusdienās reizēm manīju pārtikas veikalā abus iepērkamies. Mani arvien sveicināja. Kad apvaicājos, kā klājas bez mammas, teica, ka viss labi. Esot patstāvīgi. Nekādus tusiņus dzīvoklī nedzirdēju. Reizēm gan kāds draugs tika manīts. Zinot, kāda tagad tā pasaule, reizēm tā kā bailes sametās par tiem pamestajiem bērniem. Kas gan nebija dzirdēts: par narkomāniem kļuvuši, nelaikā apbērnojušies, skolu pametuši, noziegumus izdarījuši un pat bez vēsts pazuduši! Mati cēlās stāvus, par visu to domājot. Ja nu ar maniem uzraugāmajiem arī notiek trakas lietas? Atbildību jau juridiski nenesu, tomēr, redzot, ka bērni sveiki un veseli un turpat ap dzīvokli vien grozās, nomierinājos un vēroju. Saņēmu Vinetas adresi ar īsu piebildi, ka viņai klājas labi un ar bērniem internetā sazinoties regulāri. Par ko strādā, sīkāk nerakstīja. Tikai to, ka esot saulainajā Itālijā pie ražas novākšanas. Nekādus jaunus pakalpojumus, izņemot bērnu vērošanu, man nelūdza. Vēstuli, kā bērni dzīvo, rakstīt nelika, neko nejautāja, jo viņi regulāri sazinoties – tehnikas laikmets! Interneta pieslēgums vai katram datoram. Nolēmu nesaspringt un dzīvoju savu ierasto dzīvi. Jāpiebilst, ka dzīvoju viena: meita pieaugusi, patstāvīga un mazbērnus man vēl nesolīja.
Bija pagājuši pāris mēneši. Nodomāju, ka mani novērojamie būtu jāapmeklē. Ja nu kas? Varbūt bērniem nemaz tik labi neklājas, kā saka. Varbūt vajag manu padomu? Par apciemojuma dienu izvēlējos sestdienu, kad pati esmu brīva un arī šie būs mājās. Uz manu durvju zvanu ilgi neviens neatsaucās. Beidzot durvis pavēra Ivita. Vēl samiegojusies un nesaģērbusies. Pat samulsu, jo nebiju iepriekš izdomājusi, kā īsti noformulēt savu vizīti.
“Gribēju pavaicāt, kā tiekat galā. Vai ko nevajag palīdzēt? Mēs ar mammu norunājām, ka padomu neliegšu un palīdzēšu, ja vajadzēs.”
“Viss mums ir labi. Pat par daudz labi…”
Saruna tālāk nevedās, un es jau grasījos iet projām, kad pamanīju priekštelpā tādas kā neredzētas virsdrēbes, nomestu lielu mugursomu, vīriešu zābakus. Olafam tādus nebiju manījusi. Solījos pienākt citreiz, paaicināju pie sevis, ja ir laiks, pagriezos un aizgāju. Prātoju, kas tās par iepriekš neredzētām vīriešu virsdrēbēm? Varbūt kāds draugs pie viņiem nakšņoja? Nolēmu vērot tālāko. Ziņkārīga nebiju, bet vērīga gan! Tomēr todien neko jaunu neuzzināju, un otrreiz zvanīt pie kaimiņu durvīm negribējās. Ivita teica, ka iet labi, un nebija jau iemesla neticēt. Pašā vakara krēslā kāpņu telpā pie kaimiņu durvīm saskrējos ar kādu gara auguma vīrieti. Šis pieklājīgi atvainojās, atslēdza manu uzraugāmo durvis ar savu atslēgu, un tā es paliku nesaprašanā, kas tas par tipu, kuram vēl vakarā tur darīšanas un vēl ar savu ārdurvju atslēgu? Nebūs taču bērniem uzradies kāds draugs? Pustumsā seju nevarēja saskatīt. Ak, bērni, bērni, cik ātri viņi grib būt pieauguši! Ka tik nav kāds čalis Ivitai nopietni piesities vai varbūt Olafam draugs?
Kādas dienas vērīgāk sekoju notikumiem. Vienu rītu ieraudzīju, ka vīrietis ar lielu somu plecā iziet no kaimiņu dzīvokļa, un vairāk es viņu netiku redzējusi. Pēc nepilna mēneša, kad jau tuvojās Ziemassvētki un Jaungads, abi kaimiņu pusaudži man paziņoja, ka mamma zinot, ka viņi pa brīvdienām nebūs mājās, lai neuztraucoties. Viss esot kārtībā. Abi pazuda, un es tā arī neuzzināju, kurp devušies. Šaustīju sevi ar pašpārmetumiem: kāpēc neuzzināju sīkāk, uz kurieni devušies un kāpēc bērni nebūs mājās. Tomēr pie reizes sevi mierināju: abi būs kopā un māte par to zinot. Varbūt brauc pie viņas ciemos? Jaunatne tagad ceļo pa pasauli uz nebēdu. Tikai abi vēl nav pieauguši, un, par laimi vai nelaimi, ceļošana iespējama tikai ar vecāku atļaujām. Tomēr varēja jau man pateikt, kurp dodas. Cerams, tepat netālu pie draugiem! Pagāja svētki. Uzraugāmie pēc skolas brīvdienām kā mazie nazīši bija mājās. Ienāca apsveicināties un pateikt, ka atgriezušies – tātad mani jau uzņēma par savējo. Pasniedza man pat Ziemassvētku dāvanu: saldumu paciņu svētku iesaiņojumā. Pieklājīgi bērni! Ivitai mugurā pamanīju jaunu jaku, bet Olafs turpmāk staigāja ar pleijeri ausīs. Pie izdevības nolēmu nu jau tikai savas ziņkārības dēļ papētīt, kur šie bijuši un kā dzīvo. Vineta bija projām jau četrus mēnešus. Bija janvāra vidus pēc vecā stila – Jaungads. Nopirku tortīti, sulas tetrapaku un pati tā kā sakaunējos: bērni jau ilgi vieni, bet es tikai tagad esmu saposusies apciemot. Tomēr: labāk vēlāk, nekā nekad…
Uzņēma mani kā gaidītu ciemiņu. Ivita bija gatavojusi pusdienas un sēdināja pie galda arī mani. Uzreiz redzams, ka bērni nav dzīves izlutināti, dzīvoklis kārtībā un paši prot ēdienu gatavot: kotletes bija garšīgas, salāti tik neparasti, ka vaicāju pēc receptes, un tā iznāca par ko parunāt. Kad saldajā ēdām manu tortīti un piemalkojām kafiju, saruna ritēja gan par skolu, gan sadzīvi, gan mammu. Viņa bērnus, gods godam, nebija pametusi likteņa ziņā. Sazinoties, kontrolējot vēl vairāk, nekā mājās dzīvojot, naudu sūtot. Manīju, ka Ivitai vēl kaut kas ir uz sirds. Tā arī bija. Tas vīrietis, ko toreiz manīju dzīvoklī, bijis abu tēvs Ivars. Tas arī izturējies kā nekad agrāk. Kad Vineta bijusi mājās, vienmēr saticies ar bērniem ārpus mājas vai skolu brīvlaikā pie paša vecākiem. Abi ar Vinetu izvairījušies tikties, jo vienmēr izcēlies kašķis. Līdz šai vietai izstāstījusi, Ivita izsaka savu bērna prātojumu:
“Tātad viņi vēl nav viens otram vienaldzīgi, un tas ir pat labi, jo tagad tēvs ar mammu kontaktējas pat interneta draugu sarakstē.”
“Es to novērtēju kā atbildību par bērniem, kas palikuši vieni. Viss ir pareizi: bērnus audzina abi vecāki, ne tikai maksā viņiem alimentus,” papildināju Ivitas iesākto teikumu.
“Mēs brīvdienās bijām pie vecvecākiem, tēvs arī visu laiku bija ar mums. Vai tādas pārmaiņas uz ilgu laiku, vai mamma, atbraukusi mājās, atkal visu nesačakarēs? Viņa mums bieži aizliedza pie vecvecākiem braukt. Vai tad tā vajadzēja? Tur nevienu sliktu vārdu par viņu nerunā. Vecmamma pat uzteica, ka Vineta dzīvē meklē jebkādu izeju mūs apgādāt. Par to ārzemju peļņā došanos nemaz nepukojās. Tēvam arī sirds atmaigusi. Sapirka mums “šmotkas”. Bijām ar viņa autiņu “leišos”.” Un Ivita stāsta, ko piedzīvojuši ekskursijā. Meitēnam ir daudz pozitīvu emociju, un runāšana rit viegli. Liekas, viņa neko no manis neslēpj.
“Vai tad tētim ir cita ģimene?” ieprasos, jo tik tālu nu sarunā esam, ka uzdrīkstos to pajautāt.
“Ir jau droši vien. Savām acīm nevienu neredzējām. Varbūt viņi arī kašķējas tāpat kā ar mammu mūsu variantā. Zvanīja kādai un mats matā tāpat burkšķēja. Tētim laikam tur arī miera nav, ja jau visu laiku bija ar mums.”
Daudz kas ar Ivitu ir izrunāts, un nu es jūtos kā īstena uzticības persona. Vai visu var izrunāt? Pieklājības dēļ pastāstu arī par sevi kādu mazumiņu, lai iznāk – dots pret dotu. Arī man, savas mazās likstas atklājot, paliek vieglāk ap sirdi. Tā mana lielākā liksta ir savējo trūkums, jo meita dzīvo tālu un ir pār mēru patstāvīga. Gandrīz kā Vineta…
“Tēvs ar “fūri” brauc atkal projām un teicās satikties ar mammu ārzemēs – tas esot mūsu, pamesto bērnu, dēļ. Tā viņš teica. Varbūt tas vēl labi beigsies?” Ivita man vaicā, un es varu izteikt tādu pašu cerību.
Ivita, arī manu dvēseles sāpīti uzzinājusi, apņem mani ap pleciem atvadoties un nosolās šad tad ienākt papļāpāt. Nodomāju, ka daudz ko jau mēs par kaimiņiem nezinām, un ne vienmēr ir jāaizslēdz savas sirds durvis ar deviņām atslēgām. Noslēgtiem cilvēkiem ir grūti atvērties, un tad bieži depresija nāk virsū. Laikam jau tā bija arī ar Vinetu.
Stāsta beigas ir cerīgas: pavasarī, kad Vineta bija atgriezusies, redzēju visus četrus kopā. Bija smaidīgi, un man Vineta sveiciena vietā piemiedza ar vienu aci: viņa jau laikam zināja, ka esmu laba uzticības persona. Kaut nu viss viņu dzīvē nokārtotos, un tā kopā būšana nebūtu tikai pamesto bērnu dēļ sanākusi!
