Ūdens temperatūra nokritusies līdz atzīmei, kad vēdzeles sāk baroties un gatavoties nārstam, kas šai zivju sugai parasti raksturīgs janvārī un februārī. Makšķerniekiem, kuriem jau gadiem “izstrādātas” savas noteiktas copes vietas, derētu kādā pievakarē draņķīgos laika apstākļos turp aizbraukt un pārbaudīt, jo Vidzemes pusē pirmās «ļurbas» jau krastā. Savukārt tie, kam vēdzeļu cope sveša, taču ir vēlme ar to sākt nodarboties, šo to pastāstīšu, jo veiksmīgai vēdzeļu ķeršanai tomēr ir daži pamatnoteikumi, bez kā veiksmīga cope var neizdoties.
Ļoti svarīga vietas izvēle
Vēdzeles nekad nedzīvos dūņainās vai zālainās vietās. Par upēm nemaz nerunājot. Arī tās, kas mājo ezeros, izvēlas akmeņainas vai smilšainas vietas. Vēdzele var mitināties jebkura izmēra ūdenskrātuvē, un tās izmērs nebūt nav atkarīgs no ūdens daudzuma, kas atrodas tai apkārt. Ļurbas esmu copējis arī tādās vietās, kur, labi ieskrienoties, var pārlēkt strautam, taču vēdzeles ķeras uz urrā. Tāpēc arī iesaku – ideālākās ir upes ar krāčainām un akmeņainām gultnēm, padziļinājumiem, sakritušiem kokiem un palu sanesumiem.
Kā sajūt briesmas, zibenīgi nolien
Visam iepriekš uzrakstītajam ir arī savas negatīvās puses, visvairāk tās saistās ar inventāru. Gandrīz katrā vēdzeļu copes reizē norauju vismaz sešas līdz desmit sistēmas, kas sastāv no 100 līdz 150 gramiem svina (jo vēdzeļu iemīļotākajās vietās bagātīga straume), divžubura āķiem (ar 0,3 milimetru pavadiņām) un trīsdaļīga griezuļa, kas iekabināts pamatauklas karabīnē ar sakabi.
Vēdzeles, tiklīdz sajūt briesmas (āķis lūpā), tā zibenīgi mēģina kaut kur nolīst. Bieži vien tās ir siekstas, celmi vai alas zem akmeņiem. Un tad pamēģini tās no turienes dabūt ārā! Agrākos laikos makšķernieki vēdzeļu copei izmantoja kaprona auklas, tad āķi ierijušo ļurbu vilka ārā ar visu celmu…
Mūsdienās lauku minerālmēslojums, kas ar lietu vai gruntsūdeņiem nokļūst upēs, vainojams pie tā, ka šīs sugas zivju palicis samērā maz. Varētu nosaukt vairākas nelielas upītes, kur vēl pirms gadiem divdesmit vēdzeļu bija ka biezs, taču tagad tur no tām nav ne smakas. Visas cerības liekam uz lielākajām upēm, jo tur ūdens apgrozījums tomēr ir lielāks nekā mazajās. Tātad secinājums viens – vēdzeles tāpat kā foreles mīl tīru ūdeni.
Garšo naktstārpi un foreļu gaļa
Turpinot par inventāru, auklas resnumam būtībā nav nozīmes, jo tam zivs nepievērš nekādu nozīmi. Pamatauklu izvēlamies 0,4 milimetrus resnu. Āķus vienmēr ņemu divžuburu, jo tad vēdzeles tik dziļi neierij ēsmu, turklāt mazās iespējams veiksmīgi atkabināt un atlaist vaļā.
Par ēsmu var izmantot naktstārpus, nēģa vai mazo zivtiņu gabaliņus, mazas vardītes. Esmu ievērojis, ka vēdzelēm labi garšo foreles gaļa. Sevišķi vietās, kur foreles mājo.
Runājot par laika apstākļiem, der ielāgot, ka nav nekādas jēgas doties uz šo zivju copi, ja spīd spožs mēnestiņš. Īstā vēdzeļu nakts ir tad, kad kārtīgs saimnieks savu suni ārā nedzen. Vislabāk, ja laukā ir piķa melna tumsa, kārtīgi nomācies un nedaudz līņā vai snieg. Protams, šādi laika apstākļi ne katram ir pa prātam, taču vēdzelēm gan patīk.
No savas pieredzes varu pateikt, ka vēdzeles mazākās upītēs mīl mājot tieši piekrastē. Man zināmas vietas, kur gruntsmakšķeri nemetu, bet gan vienkārši iekarinu, un ēsma atrodas ne tālāk par trim pieciem metriem no krasta. Taču, lai atrastu šādas vietas, vasarā jāpastaigā gar upes krastu un jāpavēro dažādas vietas, kur vēlā rudenī varētu mēģināt noķert vienīgo mencas kārtas zivi Latvijas ūdeņos.
Visiem ne asakas, un, ejot vēdzelēs, atcerieties, ka jāsaģērbjas kā uz ziemas copi, citādi nākamā reize būs jāgaida ilgi un dikti…
