Lizuma vidusskolas ķīmijas skolotājam Paulim Matvejam patīk dāvāt pašaudzētus ziedus, dot no sevis labāko un vērtīgāko.
Lizuma vidusskolas ķīmijas skolotājam Paulim Matvejam patīk dāvāt pašaudzētus ziedus, dot no sevis labāko un vērtīgāko. Tieši dzīves mācību un darba mīlestību viņš centies sniegt skolēniem. Varbūt tādēļ laikā, kad ķīmijas priekšmetu varēja izvēlēties, Lizuma vidusskolā to mācījās simtprocentīgi visi vidusskolēni, jo stundās nebija tikai teorija.
“Skolotāja profesiju izvēlējos apzināti. Pēc Taurenes pamatskolas beigšanas dzīvi vēlējos saistīt ar dārzkopību un iestāties Bulduru dārzkopības tehnikumā. Tomēr teicamos iestājeksāmenus neņēma vērā, jo anketā uzrādītais par vecākiem vadībai nepatika. Ar velosipēdu naktī braucu uz Cēsīm, lai kārtotu iestājeksāmenus Cēsu Skolotāju institūtā,” atceras P. Matvejs.
Viņš apzinājies izglītības svarīgumu, arī mazs būdams, tādēļ cītīgi mācījies visus priekšmetus. Ja darbs ir ieguldīts, tas nezūd un rezultāti neizpaliek. Ģimene bija liela – astoņi bērni, bet vecākiem piederēja 30 hektāri zemes. “Mēs bijām radināti pie darba. Piecu gadu vecumā gāju par ganu, bet septiņu gadu vecumā kopā ar tēvu un brāļiem saullēktu sagaidījām pļavā. Krusttēvs bija dārzkopis un viņa lielajā augļu dārzā guvu pirmās iemaņas. Tur arī iemīlēju dabu,” saka skolotājs.
Par izglītību maksājis ar darbu
Paulis strādājis kolhozā, dienā pelnījis 30 kapeikas un trīs kilogramus graudu un tikpat kartupeļu. Burtnīca maksāja 20 kapeikas. “Kā sevi nodrošināt? Mājās vecāki atzina, ka palīdzēt nevarēs. Ja gribi mācīties, mēģini ar visu tikt galā pats,” saka P. Matvejs.
Tādēļ studiju laikā uzreiz pēc lekcijām ķēries pie darbiem Cēsu pilsētā, tā nopelnīdams naudu, ar ko samaksāt skolas naudu, par kopmītnēm un uzturu. Par labajām sekmēm viņš saņēmis stipendiju – 240 rubļu, bet mācību maksa bija 300 rubļi pusgadā.
“Bija grūtāki laiki nekā tagad. Bet otrajā studiju kursā audzinātājs Tālis Jaunzems manīja, ka esmu no trūcīgas ģimenes. Piedāvāja laboranta darbu institūta ģeogrāfijas kabinetā. Remontēju kartes, gatavoju mācību līdzekļus un materiālus,” norāda lizumnietis. Pēc grūtiem un skaistiem sešiem studiju gadiem ieguva ķīmijas, bioloģijas, ģeogrāfijas un fizkultūras skolotāja tiesības un pirmās pedagoga darba gaitas uzsāka Cēsu 2. pamatskolā.
Daudz guva ilgajā dienestā
P. Matvejs trīs gadus pavadīja netālu no Vladivostokas – Tālajos Austrumos. Visi jauniesaucamie bijuši ar nepabeigtu vai augstāko izglītību. Turklāt lielākā daļa – latvieši. “Tā bija kārtīga dzīves skola. Bijām mācību baterija. Labākie. Tur fiziski norūdījāmies, ar gribasspēku tikām pāri grūtībām. Mūsu baterijai viss bija jādara divreiz ātrāk un vairāk. Puiši dziedāja visādas dziesmas, zinot, ka citi mūs nesaprot. Reiz gadījās piparotāka dziesma, kuru virsnieki, kas bija latvieši, dzirdēja. Bija pārdzīvojumi,” atzīst P. Matvejs.
Atceroties armijas laiku, vispirms viņš min garo ceļojumu. Tā bija ekskursija. Braukuši tāpat kā izsūtītie aizrestotos lopu vagonos mēnesi. Puiši cits citu nomainījuši pie logiem, lai redzētu Krievzemi.
Par izvēlēto profesiju nav žēlojies
Pēc dienesta viņš darbu uzsācis Lizuma vidusskolā, mācot priekšmetus, kas noteikti diplomā, tomēr vēlējās iegūt augstāko izglītību un iestājās Daugavpils Valsts pedagoģiskajā institūtā. “Godīgi sakot, cilvēks var izdegt, strādājot skolā. Tomēr ir interesanti. Ja ir profesija, kas ir tuva, tad var izturēt visu un darbavieta kļūst par otrajām mājām. Es nevaru bez skolas. Grūti ir nosēdēt mājās, tādēļ esmu piekritis divas dienas nedēļā mācīt ķīmiju,” saka P. Matvejs.
Ņemot vērā, ka dienesta laikā bijis komandieris, jaunajam skolotājam uzticēta klase, ar kuru citi skolotāji nevarēja tikt galā. Disciplīna viņa stundās bijusi nemainīga. Salīdzinot garo gadu darba pieredzi, skolotājs secina, ka tie bijuši izlaisti bērni. Tagad tādi vairs neesot.
“Bija vecs krievu valodas skolotājs ar vāju redzi. Skolēni savilka šņores pa klasi, lai viņš pakluptu. Dažus pedagogus nelaida nemaz klasē. Vienīgais veids, kā cīnījos, runāju ar katru individuāli. Kolektīvā neko nevar panākt. Nedrīkst būt, ka bērni komandē skolotāju. Toreiz skolēni man pārmeta, ka es daudz prasot. Bet pagāja laiks, un salidojumā nu jau pieaugušie cilvēki atzina, ka vajadzēja būt vēlstigrākam. Dzīve prasa vairāk,” secina skolotājs. Viņš norāda, ka reiz kāda skolas absolvente, kas kļuvusi par ārsti, pedagogam teikusi, ka viņš skolēnus veidojis par daudz cilvēcīgus, ka dzīve ir ļaunāka un tādiem ir grūti.
P. Matvejs uzskata, ka priekšmets jāmāca tā, lai cilvēkam būtu vismaz pamatzināšanas. “Literatūrā var papļāpāt, bet fizika, matemātika, ķīmija balstās uz konkrētām zināšanām. Lizuma vidusskolā manu priekšmetu vienmēr ir mācījušies. Tieši ar eksperimentiem iemantoju viņu uzticību un interesi,” domā P. Matvejs.
Saņemto labestību devis citiem
To, ka viņa pasniedzējs reiz deva iespēju strādāt un iegūt izglītību, P. Matvejs neaizmirsa. Arī skolēnam Mārim Laiviniekam bijuši grūti dzīves apstākļi. Dzīvojis būdiņā, kur vējš pūš cauri. Lai ziemā nenosaltu, bērns no rītiem slēpojis. Skolotājs viņam rada iespēju strādāt par laborantu, sagādāja istabiņu. Tas bija sākums, lai puisis aizrautos ar ķīmiju, un tagad viņš ir ķīmijas zinātņu profesors Amerikā.
Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados sākusies ķīmijas propaganda. Lai ieinteresētu cilvēkus, P. Matvejs pagastos rādījis eksperimentus. Un vienmēr zāle bijusi pilna.
To, ka tagad daudzās skolās trūkst labu ķīmijas un fiziskas skolotāju, P. Matvejs skaidro ar to, ka šie ir grūti priekšmeti. Turklāt daudz laika aizņem eksperimentu sagatavošana un pārbaudes, vai tas izdosies. “Arī ķīmijas un fizikas kabinetu iekārtojums nav atbilstošs prasībām. Ja visu mūžu jābūt par šīs specialitātes skolotāju telpā, kur nav kārtīgas ventilācijas, tas atstāj iespaidu veselībai. Gaiss ir piesārņots. Nedēļā tīra mēģene vai kolba apaug ar netīrības putekļiem. Un tie rodas no ķimikālijām,” skaidro ķīmijas skolotājs.
Viņš uzskata, ka skolā tagad vairāk dod, bet nav, kas ņem pretī. Puse skolēnu nemaz nezina, ko dzīvē vēlētos darīt. Ja uz stundu nāk nevis ar domu mācīties, bet labi pavadīt laiku, tad nekas labs nav gaidāms. Turklāt panākumi garantējami tikai tad, ja darbīgi abi – gan pedagogs, gan bērns.
“Tas skolotājs, kas strādā vairāk nekā vienu slodzi, nevar stundās, sevišķi ķīmijas, dot nepieciešamo. Mācību stundai var sagatavoties stundā. Bet, ja nedēļā ir četrdesmit stundas un tikpat jāgatavojas, tad piecās dienās jāstrādā 80 stundas – 16 diennaktī. Vai to kāds var atļauties? Tad arī halturē,” domā P. Matvejs.
Vienmēr paticis sportot
Paulis bijis 1. klases slēpotājs, riteņbraucējs. “Patika vieglatlētika, sevišķi kross kilometra distancē padevās. Mācoties Cēsu institūtā, šajā distancē konkurenta man nebija,” atceras lizumnietis. Viņš uzskata, ka sports ļauj iepazīt to spēku, kas mīt katrā cilvēkā. Tādēļ labākais, kā uzsākt dienu, ir kārtīgi stundu izsportoties, izsvīst, nomazgāties un tad iet klasē.
Vēl joprojām daudzi atceras skolotāja un audzēkņu aizrautību, gatavojoties konkursam “Mēs – tavi saimnieki, zeme!”. Skolai nopelnīja piecus traktorus. Lizumam nebija konkurentu, un pēdējos konkursos vairs neļāva piedalīties, bet būt tikai viesiem.
“Darbs ir galvenais. Par to nav nekā svarīgāka. Kad es augu, darbam bija cita vērtība. Nebija gaušanās. Bet patiesība ir viena – gan tagad, gan toreiz – izdzīvot var tas, kas nebaidās darba,” saka P. Matvejs.
Vizītkarte
Vārds: Paulis Matvejs.
Dzimis: 1932. gada 14. janvārī Cēsu rajona Taurenē.
Mācījies: Cēsu skolotāju institūtā, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
Strādājis: Cēsu 2. pamatskolā, kopš 1956. gada bijis Lizuma vidusskolas ķīmijas skolotājs.
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Aina, arī skolotāja.
Moto: lai visu padarītu, jāstrādā.
Fakti
Skolotājs Paulis Matvejs ir četru valsts pedagoģisko lasījumu dalībnieks – 1963., 1972., 1975., 1985. gadā. Skolotāja ārpusklases darba organizatora pieredze apgūta visā Latvijā, bet Lizuma vidusskola kļuva par darb- audzināšanas un profesionālās orientācijas audzināšanas līderi.
Pēdējos gados vadījis skolēnu pētniecisko darbu dažādos projektos: “Smēķēšana vai veselība – izvēlies”, “Alkohols – tā ietekme uz cilvēka veselību”, “Lizuma dīķi, akas un ūdens attīrīšanas iekārtas”, “Saprātīga enerģijas izlietošana”. Ar pēdējiem trīs darbiem gūta atzinība valstī (1999., 2000. un 2001. gadā).
Piedalījās metodisko darbu skatē rajonā un ieguva laureāta nosaukumu par darbu “Pārbaudes darbi ķīmijā”.
No 1963. līdz 2000. gadam bija rajona metodiskās apvienības vadītājs, kopā ar valsts pedagogiem un pasniedzējiem strādājis Latvijas Medicīnas universitātes iestājeksāmenu komisijā. Bijis rajona kontroldarbu autors.
