Ciemiņi kavējas. Saule jau iezeltījusi rudens krāsās lielo kļavu pagalma stūrī un vēja sapurinātie ozola zari met zīles, ka klaudz tik vien, bet meitas vēl aizvienam nav.
Ciemiņi kavējas. Saule jau iezeltījusi rudens krāsās lielo kļavu pagalma stūrī un vēja sapurinātie ozola zari met zīles, ka klaudz tik vien, bet meitas vēl aizvienam nav. Vējš gaisā putina dzelteno rudens lapu spietus un pret loga stiklu pieliecis lielo mežrozi.
Tagad Vilma zina, ka šoziem paliks bez ierastās mežrozīšu tējas. Lai! Lieka locīšanās šoruden neliekas piemērota ne kāju, ne citām locītavām, un negribas arī: dzīvē gaidāmas pārmaiņas un Vilma par tādu tēju tantiņas lomu šobrīd domāja vismazāk. Nekādas lielās ilūzijas par spēku pieplūdumu, jaunu enerģiju arī nav prātā. Tikai domas, domas… Varbūt Vilma pārspīlēja, piesaucot vecumu, nespēku, un tikai sliktā oma bija galvenais traucēklis? Šoruden skatieni bieži klejo pa nepadarīto darbu ceļiem un liek pa brīdim nopūsties. Viss šoruden “Skujiņās” bija citādi. Visvairāk uz nerviem krita nobirušie ābolēni, kas ataugušajā atālā zem kokiem nu guļ nevienam nevajadzīgi. Nav kāro mutīšu un aso zobu, kas agrāk nespēja vien sagaidīt, kad beidzot “birņi” kļūs caurspīdīgi un vai kusīs uz mēles. Abi mazbērni Inga un Varis izauguši, pa retam gan atbrauc, tomēr āboli vairs nav nekāds kārums: pašiem savu – labu labo – pie jaunās mājas esot pa pilnam un intereses par doktoriem, internetu, virtuālajiem draugiem traucē nodoties vecmāmiņas lauku iespaidiem. Vilma nopūšas vēlreiz: citi laiki, citi paradumi! Reizēm ienāca prātā doma, kamēr saprašana un atmiņa darbojās, pašai iepazīt to moderno mehānismu kompjūteru un papētīt, kas tad tā pievelk kā pie magnēta jauno prātus. Tagad visi sevi cienoši cilvēki ir moderni, tātad datorizēti: epasts, internetbankas, mājas lapas, draugi. Tas nebija iespējams novecojošajai un no dzīves skatuves aizejošajai paaudzei, tātad arī Vilmai. Ar visu vajadzēja samierināties un jo dienas, jo biežāk piedomāt, ka, pašas spēkiem ejot mazumā, jāstāv pie ratiem, kā jau pirms laba laika bija izmetis znots Alnis. Tiesa, acīs Vilmai viņš to nepateica. Tas bija domāts tikai Sandras ausīm: ,,Lai tava māte nekomandē, bet stāv pie ratiem, ja pati vairs nespēj…man komandierus nevajag…” Un tā kopš šī vēlējuma, ko znots bija tikpat kā izspļāvis, Vilma strauji sajutās nespēcīga un tikpat kā pienaglota vecuma krēslam. Pagaisa prieks, meitu ar savējiem gaidot, un reizēm iestājās tāds kā atvieglinājums, kad viņi, steidzamākos mājas un pagalma apkopšanas darbus apdarījuši un paēduši, atkal sakāpj savā džipā un aizbrauc līdz nākamajai reizei. Vilmai jutās tā kā aizvainota gan alka miera un klusuma, gan vienlaikus no tā arī baidījās. Aizvainojums par neapdomīgi izteiktajiem vārdiem ilgu laiku grauza kā tārps ābolu. Alnis arī izteikto necentās griezt par labu un kaut vai atvainoties vai pārvērst izsprukušo frāzi jokā. Visdrīzāk jau tas viņam izspruka nepiedomājot. Visas Vilmas nelaimes sākās ar galvu: ar domu, ka norakstīta un nav tāpēc nopietni ņemama, ka pati vairs daudz ko nespēj, ka vecums un bezcerība klāt. Atsalums iestājās viņas un znota attiecībās. Padomus turpmāk, ko un kā darīt, viņa neizteica: kā gribi, tā dari! Ko tad es! Veca un dumja! Neko jau pārmest znotam nevarēja, strādāja viņš ar sparu, darbus prata, tomēr pakomandēt Vilma mīlēja, ai, kā mīlēja, kā jau “Skujiņu” saimniece. Pēdējā laikā Vilmai šķita, ka prieku par te padarīto vairs te nejūt neviens. Vilka darāmos darbus kā kādas klaušas. Alnis likās tāds kā saguris vai varbūt slims? Pīpēja daudz un ēda maz, daudz netērzēja arī ar sievu, nedzirdēja vairs jokojam. Nīgrs un ātri sakaitināms. Iespējams, kaut kas bija sagājis grīstē jauno attiecībās? Sandra arī brīžiem neizturējās tā, kā pienāktos sievietei, kurai ir viss, kas no likteņa pienākas viņas labākajos gados. Vilma ar sirdi nojauta, ka meitu māc kādas rūpes, taču neizvaicāja. Gan jau pati, ja uzskatīs par vajadzīgu…
Vilma dienām un naktīm domāja par savu tālāko dzīvi, kas bija jāmaina, kā saka, ar vienu cirtienu. Sev pieņemamākos variantus viņa bija izdomājusi: “Skujiņās” šoziem viena vairs dzīvot nevarēja un arī negribēja. Jau pērngad viņa bija nosolījusies, ka tā ir pēdējā ziema te vienai kvernēt. Sasodītā vientulība ar savu vienveidību žņaudza vai nost, kaut galu dari… Galvenā problēma, – kā savu lēmumu pateikt meitai, kā pārliecināt, ka pieņemtais lēmums ir vispareizākais? Varbūt nedaudz pārsteidzīgi, bet jaunajai dzīvei viņa bija izdomājusi visu pa punktiem un daudz ko jau arī paveikusi. Visu viņa neatklās, kamēr vien varēs. Lai jaunie paliek mutēm vaļā, kad mātes plānus uzzinās! Nekāda pie ratiem stāvēšana nebūs! Viņa pati ir savas dzīves noteicēja! No šīs domas prāts palika mierīgāks: viņa nav norakstīta! Vēl ne!
Beidzot, kad diena jau iesilusi pusdienlaikā, pagalmā iebrauc gaidītais džips, šoreiz kā Vilmai liekas, lēnāk un klusāk. Pat suņuks Poģis ir pamanījis, ka mašīnas gaita citādāka nekā parasti, saspicējis ausis, vecīgā cieņā dodas raudzīt, kas tas par braucēju. Riet nerej un, Sandru atpazinis, kā sunim pienākas, teciņus vien pa priekšu skriedams, vedina istabā. Meita beidzot ir klāt, pie tam viena, un tas Vilmai šobrīd liekas patīkami. Viņa ceļas no krēsla, kurā jau labu laiku sēdējusi. Kājas rādās atkal stīvas, ka pašai kauns: nevar tā ilgi sēdēt, kad ciemiņus gaida! Jākust, jākust, lai stīvums neiemetas! Mazkustība viņas gados neder!
,,Tad beidzot! Es jau baidījos, ka kaut kas atgadījies. Kur tad citi?”
,,Ak, neprasi labāk! Katram savas darīšanas. Inga un Varis ekskursijā.” Sandra apņem māti ap pleciem uz nobučo uz vaiga: ,,Ko nezvani un nedod nekādu ziņu? Visu nedēļu nevarēja tevi sazvanīt. Vai telefons nosēdies, lādētājs pazudis vai kas? Vakar gribēju atbraukt, bet Alnis bija medībās. Tā tu, mammu, turpmāk nedari! Es uztraucos, vai neesi pakritusi, kāju lauzusi vai kas – tfu! tfu!” Vēlreiz māti sabučojusi, viņa aiziet pēc malkas, vingra un rosīga. Mīļums, ko izstaro meitas pieskāriens reizē ar bučām, ieplūst Vilmas ķermenī kā silta straume. Ar viņu šodien varēs netraucēti izrunāties par dzīvi, par plāniem, par nākotni. Varbūt Alnis nebrauca speciāli, lai netraucētu abu sarunās?
Sandra ienāk ar malkas klēpi. Drīz plītī sprakst uguns un sīc tējkanna. Meita izņem no somas atvestos produktus, dažādus gardumus un našķus. Jaunie nekad neskopojas, ciemos braucot.
,,Atbraukusi atkal kā uz svētkiem, nevajag jau tā tērēties! Vilma pārlaiž skatienu atvestajam ,,Jāēd vienkāršāk un veselīgāk, tā tu pati saki. Mani no pārlieka svara kājas, redz, vairs negrib nest. Būtu jāievēro diēta, nevis jāloka iekšā gardumi. Tu jau vari atļauties, esi no caurbirām…Telefonu esmu pazaudējusi, kaut kur nogrūdusi. Pēc sarunas ar Ausmu kā ūdenī iekritis. Visas malas esmu izvandījusi. Ārā tas nevar būt. Uzzvani, lai tas verķis atsaucas, ja vēl ir pie dzīvības.” Telefons tiešām tikko sadzirdami atsaucas uz mūrīša zem lupatnieka.
,,Knapi vairs, pagāns, dzīvs! Nu es, aita, gan! Pīpe zobos, un pīpi meklē! Kāpēc es nedzirdēju, ka man zvanīji, tas ir brīnums? Laikam būšu uz ausīm kritusi. Nu stāsti, kā pa nedēļu gājis! Vēl kāds mēnesis, un aukstums būs klāt. Jāpieliek visam punkts. Esmu samierinājusies, ka jādodas projām. Iedomājos to filmu par Cīrulīšiem un no sirds apraudājos. Man savi Cīrulīši Skujiņas arī jāatstāj…Tomēr nav ko žēlot, ja neko nevar mainīt. Dzīves krustceļi vecuma galā nav viegla lieta, bet tā nu tas ir un vai tad man vienai? Prātoju, ko teiktu Alnis par to manu pārcelšanos, sevišķi jau pēc tās ,,pie ratiem stāvēšanas”. Es viņu droši vien kaitināju jau agrāk, nu mērs bija pilns, un tie vārdi izspruka. Kā saka, pēdējais piliens, tāpēc esmu pieņēmusi galīgo lēmumu. Sen ar draudzeni Ausmu prātojām, ko un kā, – viņai arī bērni visu dienu projām, pati palikusi slimāka un nespēcīga. Ausma aizvien sacīja: nāks laiks, nāks padoms, un nu tas laiks ir arī viņai pienācis.”
Iestājas garāka pauze, tad, tējas krūzē karotīti skaļi šķindinādama, ierunājas: ,,Nesaki uzreiz neko – apdomāsi, piekritīsi! Viss ir kārtībā! Es savu lēmumu esmu dienām un naktīm domājusi un par labu pieņēmusi.”
Sandra māti gan uzlūko ar jautājošu un ieinteresētu skatienu, taču neizvaicā. Plīts negrib vilkt, un dūmu sūrums pa reizei iesitas acīs. Liekas, ka ēšana viņām šobrīd abām ir tik svarīga, ka pa starpām nevar ne vārdiņa sacīt. Vilma redz, ka meita ēd kā ar gariem zobiem un tikai tēlo, ka šī nodarbe ir svarīgāka par visu… Varbūt Sandras domas arī nav nekādas priecīgās? Izskatās norūpējusies. Vilma ar mīlestību vēro savu vienīgo bērnu: melnīgsnēja, glītiem sejas pantiem, vingra un sportiska, kā jau fizkultūras skolotāja! Žēl, ka tēvs neredzēja meitu savā dzīvē aizejam! Kad Sandriņa precējās, tēvs jau bija, kā saka, tālēs zilajās. Kas tos vīriešus viņu pusmūža trakajos gados var saprast ne nu toreiz, ne tagad! Tādu nodevību Vilma Kārlim nevarēs piedot ne mirdama… Nu jau vai vesela mūžība pagājusi. Sandra tēvu gandrīz nepiemin.
Tikai sākumā savas dzīves svarīgās dienās ievaicājās: nez ko tagad tētis dara? Taču tētis bija iekritis kā ūdenī. Varbūt arī tagad meita viņu piemin, bet to tur pie sevis. Ja nu, mātei nezinot, abi satiekas? Tēvs tomēr ir un paliek tēvs, un miris viņš nav, to Vilma droši zina: kaimiņi bija satikuši pagājušajā gadā kādā slimnīcā. Vilma par viņu neko neizvaicāja: zudis ir zudis. Sirds vēl sāpēja…tikai izlikās vienaldzīga. Sandrai neteica, kur tēvs redzēts. Bērni savus tēvus biežāk mīl nekā nemīl, lai cik kādreiz liktos nepiedodama viņu uzvedība. Sandra ir līdzsvarota, vienmēr savaldīga kā jau mācīta skolotāja. Karstu putru nekad nestrebj. Uz viņu arī Vilma aizvien paļaujas. Gan jau mierīgi māti arī šoreiz uzklausīs un sapratīs, ka mātes vēlēšanās ir jārespektē!
Turpmāk – vēl
