Turpinās no 31.janvāra. Vilma kā pie sevis runāja: “Vai tu par mani liktos zinis, ja man tā būtu? Visdrīzāk gan ne!
Turpinās no 31.janvāra.
Vilma kā pie sevis runāja: “Vai tu par mani liktos zinis, ja man tā būtu? Visdrīzāk gan ne! No šķirtajiem nekas nepienākas. Kopmanta nav uzskaitīta. Šādu klapatu neviens nevarēja paredzēt. Necerēju pat ne debesu valstībā viņu vēl satikt. Tomēr es zinu izeju. Manas domas ir trakas, bet, lai tēvu, kad izrakstīs no slimnīcas, ved šurp! Dievs viņu ir diezgan bargi sodījis. Vai nu mums būtu no viņa pavisam jānovēršas, ja palicis likteņa varā?”
Tālāk viņas jau runāja par to, kā rīkoties. Sandra likās tik priecīga, it kā tēvs atgrieztos ģimenes klēpī.
“Vai tad tu, mammu, domā, ka viņu varētu likt te pie tevis kā laulāto draugu?” tā Sandra.
“Viņš taču man seksu savas vājās veselības dēļ, ceru, nepiedāvās, un laulības apliecību arī nezin vai te prasa. Paliku taču viņa uzvārdā. Ej pie direktora un saki, ka māte dzīvos vienā istabā ar vīru – tavu tēvu! Slēdz līgumu, un lieta darīta. Teikšu visiem, kas prasīs, ka ir mans pielaulātais. Domāju, ka pansionāts ir pilns kā murds. Vēl vakar māsiņa runāja, ka viss pilns un nav kur pat adatai nokrist. Kā es tikšu ar to Kārli galā, tad jau manīs. Esmu tik aizņemta ar datorkursiem, suni un sāku vēl arī dziedāt ansamblī, tā ka man pie viņa sāniem nebūs visu dienu laiks sēdēt. Te ir personāls un sava kārtība, es par aukli neņemos palikt. Interesanti gan, ko viņš par tādu dzīves pagriezienu teiks? Interesanti, interesanti! Ak tu, vecais sakārni! Cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Pārdosim “Skujiņas” un tērēsim nost! Abi cēlām, abi notērēsim, ja tev nekas nav pretī.”
“Kas man var būt pretī, ja vienalga par tēvu jāmaksā. Cik tu, mammīt, esi saprātīga un labi, ka spēj aizmirst visus viņa pārdarījumus. Man kā akmens no sirds ir novēlies.”
“Varēsim vēl pirms miršanas izrunāties, izskaidroties un katrs savus grēkus nožēlot. Saki nu, ka Dieva nav!” Vilma bija izlēmusi, un tālākais, jau kā saka, bija tikai detaļas.
Kad Sandra bija jau projām, Vilma vēlreiz visu pārdomāja un nolēma, ka tas ir tomēr Dieva pirksts, un ar satraukumu gaidīja tālāko notikumu gaitu.
Jau otrā dienā dežurējošā māsiņa paziņoja, ka jaunais istabiņas iemītnieks, viņas vīriņš, būšot jau šodien no slimnīcas klāt, un apsveica Vilmu ar vīra atveseļošanos. Kur Kārlis līdz šim bijis, viņa neprasīja, un uz šo jautājumu Vilma gan uzreiz nespētu sakarīgi atbildēt. Tiešām melus izgudrot nebūtu viegli, visdrīzāk jau teiktu, ka vecītis bijis visu laiku slimnīcā, kā tas arī bijis. Kaut nu tikai Ausma nesāktu ausis spicēt! Viņa taču zina visu patiesību. Ausma uzzinās, ka Kārlis ielikts viņas bijušajā vietā, sieviešu istabā, un sāks izplatīt tenkas. Kādas tenkas! Viņa zināja patiesību, ka tas ir šķirtenis, ne vīrs. Lai nebūtu jāatceras, kas samelots, labāk jau ir stāstīt patiesību, bet, vai tas Vilmai izdosies, to nevar paredzēt. Meliem ne tikai bērnībā ir īsas kājas. Vecumā, kad atmiņa klibo, meli ir vēl stulbāki, bet ko vairs darīt, ja kauliņi ir mesti? Lai nebūtu jāsatiek Kārlis uzreiz pie iestāšanās pansionātā, Vilma nolēma aiziet savās ikdienas darīšanās: pastaigas ar suni ilga tik ilgi, ka Poģis ar savu suņa saprašanu laikam nojauta, ka ilgā pastaiga nav bez iemesla. Ko suns? Ne viņš Kārli zina, ne saticis. Redzēs, kā uz jauno istabas iemītnieku reaģēs? Būs abi jāiepazīstina, jo nav nevienas dienas, kad Poģis netiktu savas saimnieces istabā paviesojies. Vilma dažādi vilka laiku: izstaigāja ar ūdens kannu pa divi lāgi Svētavotu, pienesot garšīgo ūdeni arī citiem, kas nespēja aizstaigāt. Ūdens ņemšana no avotiņa bija vesels rituāls: vienmēr apsveicināšanās ar avotiņa saimniekiem, uz kuru zemes veselības avots atrodas, parunāšanās un labas veselības vēlējumi. Reizēm, sekojot senai tradīcijai, Vilma iemeta pa sīknaudas monētai avotiņā un ticēja, ka tas palīdz tikt vaļā no dažādām ķibelēm. Arī šoreiz. Svētavots ir aprakstīts arī vēsturiskajās teikās, un ap to notikuši dažādi labi un ne tik labi notikumi. Te viesojušies ievērojami Latvijas cilvēki, un avotiņš bijis daudzu notikumu centrs. Avots no laika gala bija iecienīts un apmeklēts. Pat rajona sporta komanda te ņēma dzeršanai ūdeni, ticot, ka tas palīdz sasniegt panākumus arī sportā.
Kad Vilma ap pusdienlaiku atgriezās pansionātā, sirds neganti sitās, verot savas istabas durvis: kaut tik nu Kārlis jau būtu pie vietas! Sandra taču tēvam paskaidroja, uz kurieni ved un kur iemitinās. Labāk ir uzrunāt istabā esošo mītnieku, nekā pār slieksni sagaidīt kā saimniecei jauniņo!
Tiešām, Kārlis bija klāt! Viņa to atpazina uzreiz, kaut kur tas laiks, kopš nav tikušies. Viņš gulēja uz sienas pusi pagriezies. Matu rota vēl itin kupla, tikai sirmums gan izkrāsojis deniņus kā ar baltu ūdens krāsu… Laikam noguris no ceļa un piemidzis. Lai atpūšas! Vilma klusiņām aizgāja uz ēdamistabu, kur viņai sava vietiņa pie četrvietīga galdiņa. Ja Kārlis ir nestaigājošs, viņam ēdienu nesīs uz istabu, lai pamostas, paēd, un tad satiksies, reiz tā ir izlemts.
Galda kaimiņienes kā parasti pie pusdienām pļāpāja par ikdienas notikumiem un bija arī uzzinājušas, ka Vilmai atvests no slimnīcas vīrs, un nu visas metās no Vilmas uzzināt, kas un kā. Tas nu ir tas grūtākais, uz ko Vilma nebija tik drīz gatavojusies, bet kad jau, tad… “Ilgi slimoja, domāju noliks karoti, bet izķepurojās un meita atveda. Dzīvosim kopā, līdz nāve mūs šķirs.” Vilma ticami sameloja un centās ātrāk papusdienot, aizbildinoties, ka steidzas. Ausmu nekur neredzēja, un paldies Dievam! Tā klaču pastala vēl laikam neko nezināja.
“Kas būs, tas būs! Kam jānotiek, notiksies!” un Vilma vēra savas istabas durvis. “Ko teikt, ko runāt, lai Dievs nāk palīgā!”
Kārlim laikam bija slikta redze vai varbūt viņa bija tik izmainījusies, ka uzreiz nav atpazīstama? Kārlis pameta tikai aci uz ienācējas pusi un turpināja ēst atnestās pusdienas, it kā viņu neredzētu. Vilmu kāds nepārvarams spēks pēkšņi atrāva istabas sliekšņa āra pusē, noklaudzēja durvis, un viņa atkal bija koridorā. Nu nebija viņa gatava runāt, un, liekas, nebija pats piemērotākais brīdis sarunai, kad cilvēks strādā ar karoti rokā.
“Ko viņa sev ir sagādājusi! Kāpēc pieņēmusi tādu lēmumu? Vai savas vieglās dienas pansionātā viņa nav samainījusi ar gatavo elli, kas varētu iznākt no tādas kopā dzīvošanas ar cilvēku, kas brieduma gados pametis viņu kopīgās dzīves kuģi kā pēdējais lupata? Vai izdosies izlīdzināt pāridarījumus un veidot gludu atlikušās kopdzīves ceļu?”
Tikšanās nebūs nekāda mīlas seriāla cienīga, kad laulātie apkampdamies spēlē visās tanīs ziepju operās, ko arī pansionātā daudzi skatās no rīta līdz vakaram. Te nu ir sava Vilmas ziepju opera.
Kā ziepju operā…
Nebūtu nākusi uz astoto istabiņu medmāsiņa ar zāļu paplatīti rokās, Vilma laikam vēl ilgi mīņātos kā tāda veca muļķe, no tikšanās baidoties. Māsiņa iegāja istabiņā un Vilma aiz viņas drebošu sirdi: ka tik tūliņ nebūtu jārunā un jāizskaidrojas medmāsas klātbūtnē! Taču viss atrisinājās vienkāršāk.
“Žēl gan, ka jūsu vīrs ir arī akls un neredz, cik jauki te viss izskatās. Viena no skaistākajām istabiņām. Prieks tādā ienākt… Te būs vakariņu, brokastu un rītdienas pusdienas zāles, katra porcija savā trauciņā. Nekas nesajuks un jūs iedosiet vīriņam pirms ēšanas tieši mutē: no rozā trauciņa pirms brokastīm, no baltā pusdienā, bet zilais – vakarā. Lai jums abiem laba sadzīvošana! Mums līdz šim pansionātā nebija neviena precēta pāra. Acu pilieni būs jānopērk pašiem, bet recepte vēl pie dakteres. Viņa iedos to rītā.” Un māsiņa aizsteidzās tālāk, nekādu atbildi vai pateicības vārdus negaidot. No uzzinātā, ka Kārlis ir akls, Vilma jūtas pārsteigta: akls! Tomēr ne jau mēms un runāšana būs jāuzsāk. Dievs viņam acu gaismu vecumā nav atvēlējis, lai pasaules krāsas nesaredz… Taču jau tāds sods ne bez pamata… Kas to varēja paredzēt!
“Sveiks, ilgi neredzētais! Tā Sandriņa nolēma, ka dzīves vecuma galā jāsaved mūs kopā, un te nu tu esi, kā saka, ne saukts, ne gaidīts, dzīves likstu piemeklēts. Nebūtu Sandrai tā maksāšanas nasta uzkrauta, tā arī mēs nesatiktos. Tici droši, es tevi nemeklētu, un tu, spītniek, taču mani arī diezin vai.”
Kad Kārlis joprojām klusēja, piecēlies sēdus, Vilma pievilka krēslu tuvāk gultai un arī apsēdās. Taču jāsasveicinās, kā pienākas. Izskatījās viņš diezgan sakopies un možs: tīras drēbes, apgriezti mati. Sasveicinoties Kārļa rokasspiediens bija gana spēcīgs. Jocīgi gan, ka viņš neko neteica. Pēc brītiņa no Kārļa mutes atskanēja viens vienīgs vārds, atkārtots trīs reizes “Jā, jā, jā!”
“Es tev nesolu nekādu klāt sēdēšanu! Personāls darīs savu, tu, ko varēsi, pats padarīsi. Pīle čurāšanai zem gultas, ar smagākām lietām skatīsimies, kā darīsim. Varēšu krēslā arī aizstumt uz tualeti, ja nestaigāsi, bet gan jau pats iemanīsies arī braukt ratiņkrēslā. Te noteiktās dienās vanno, maina veļu un visu kā pienākas, redzēji, ka ēst tev istabiņā pienesa un nesīs arī turpmāk. Es pati eju uz ēdnīcu. Ja tev kāds prasīs ko par to mūsu laulību, labāk nesaki neko, un kam tad jāzina. Precējušies un viss… Ko tu neko nesaki? Vai tev runājamais aizkritis? Taču saki jel ko!”
Tomēr Kārlis it kā atmeta tikai ar roku un atkal nosacīja to savu “Jā.” Vilma nosprieda, ka jādod laiks. Ja negrib, lai arī nerunā! Skaidrs, ka cilvēks nespēj tā uzreiz pēc tik daudziem šķirtības gadiem uzsākt sarunu. Nav ne ar ko attaisnoties, ne laikam gribas tā uzreiz izskaidroties. Arī jaunībā viņš nekādus garos monologus nerunāja. Tāda bija viņa daba.
Vilmai šodien datorkursi, nedrīkst nokavēt, tad nākam reizi nevarēs sekot. Kārlim savu dzīvi pakārtot viņa netaisās. Viņam pašreiz pāris stundas vientulība ir tas labākais, kas var būt. Lai pierod, padomā un sataisās uz izrunāšanos! Tam laika pietiks, neba nu tik drīz abus sauks pie Pētera! Labi gan, ka Dievs to lielo aiziešanas noslēpumu tur pie sevis! Ne velti saka: cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Kas varēja paredzēt dzīves galā šādu satikšanos?
Kad Vilma pēc divām stundām atgriezās, Kārlis dzēra launaga tēju, piekoda sviestmaizi un tāpat kā iepriekš neteica ne vārda. Liekas pat, ka uz Vilmas ierašanos nereaģēja. Nu ja! Viņš taču neredzēja, un Vilma aizvien staigāja klusi kā pelīte.
“Vai tēja nav par karstu?” Vilma prasīja, jo kaut kā taču klusums jāizkliedē.
Atbildes vietā Kārlis noliedzoši pamāja ar galvu. Nu taisni tāds kā spoks! Vai tad ar nerunāšanu atrisināsies visas viņa dzīves problēmas? Ka nav, lai nav! Vai nu viņai vārdi no Kārļa mutes kā ar knīpstangām jāvelk? Jādara savi ierastie darbi un miers, lai vecais domā, kas jāsaka un kā!
“Man līdzi no “Skujiņām” ir suns Poģis, un es tagad aiziešu ar viņu vakara pastaigā. Stāv pie ķēdes. Labi? Tu paklausies vakara ziņas!” un Vilma uzgrieza radio pirmo programmu. Aklam jau cita prieka nebūs kā tikai radio un sarunas.
Kad Vilma atgriezās, Kārlis joprojām netaisijās sarunu uzsākt. Tikai īsi – “jā! jā!” Tas Vilmai likās jau par traku. Varbūt jāpiezvana Sandrai, lai tā parunā ar tēvu un ved viņu pie prāta kaut nedaudz izrunāties. Tikai bērni tā iespītējas ar nerunāšanu.
Kad meita itin moži telefonā atbildēja un teica, ka tikko pati taisījusies zvanīt, Vilma nopriecājās: Sandra gan jau veco spītnieku vedīs vismaz pie pieklājības!
“Parunā, meit`, ar tēvu! Viņš klusē kā kāmis, un ar mani nemaz negrib runāt.”
Tas, ko viņa dzird no Sandras mutes ir Vilmas prātam pilnīgi neaptverams: ,,Viņš arī nerunās! Trieka ir sapostījusi viņa runas centrus smadzenēs un viss jāsāk no gala, ja tas vispār ir iespējams. Es uzreiz tev to neteicu. Piedod, lūdzu! Baidījos, ka tas viss tev vienā reizē būs par daudz. Akls un mēms, tas nav nekāds joks, un man viņa ir ļoti žēl. Ļoti žēl! Viņš raudāja kā bērns un bija tik padevīgs. Viņš izskatījās tik nelaimīgs. Slimnīcas ārste teica, ka runas traucējuma dēļ varētu sazināties rakstiski, bet tā kā ir nedziedināms aklums… nekas nesanākšot. Paliekot tikai žestu valoda. Runa varot nedaudz atjaunoties, tikai jāpieliekot lielas pūles. Tēvs dzird labi, visu saprot un ar viņa intelektu viss esot kārtība. Protams, alkohols arī nav viņu saudzējis. Ir slima sirds un arī kāju asinsvadi cietuši. Aklums esot metilspirta dēļ, kuru viņš krutkā nav samanījis, jo garša no tā nemainās. Nekādus smalkos dzērienus jau nedzēra…tos pašus surogātus. Nedzerot pāris mēnešus, kamēr slimnīcā. Kas būs tālāk, neviens nezin. Atkarība mēdzot ilgi gaidīt izdevību. Viņš pagaidām saka tikai vienu vārdu: jā – un tas ir gan apstiprinājums, gan noliegums. Iedod viņam klausuli, es parunāšu, izturies pret viņu ne pārāk bargi, jo domāju, ka viņš ļoti visu pārdzīvo un saprot. Tu esi lielu daļu no manām rūpēm uzņēmusies…Tēvs tomēr ir un paliem tēvs…Milzīgs paldies, mammu! Varbūt būs labi, ja nespēsi, meklēsim citu risinājumu.”
Vilma padod telefonu Kārlim. Viņš ilgi klausās Sandras balsī telefonā. Laikam jau tas nāk viņam par labu, jo smaids reizēm atspīd sejā, un vairākas reizes atskan klausulē tas jā! kā apstiprinājums klausulē dzirdamajam.
Kad Vilma beidzot paņem mobilo telefonu savā rokā, Kārlis ar otru veikli saņem viņas roku un, pielicis pie to pie lūpām, uzspiež uz delnas virspuses skūpstu…Nekad viņš nebija savai pirmajai sievai Vilmai skūpstījis roku. Nekad! Tādi smalkumi laulībā nenotika. Vai tiešām to viņš bija apguvis vēlāk jaunajās attiecībās, dzīvojot ar to savu…kuras dēļ viss ar Vilmu arī izjuka. Vilma kaut ko mulsumā kā jauna skuķe nomurmināja, un istabiņā līdz gulētiešanas skanēja tikai radio. No meitas dzirdētais bija viņu pārāk satraucis. Vilma saprata, ka tas, ko, viņa bija uzņēmusies, nebūs tik vienkārši, kā sākumā likās: sadzīves klapatas ar vīrieti, no kura viņa jau sen bija atradusi, nebūs tās vieglākās. Labi, ka viņš neredz, kā viņa noģērbsies gulētiešanai – novecojošu miesu un krunkainu ādu un rītos ceļoties izspūrusi un samiegojusies. Uz vecu, pliku sievieti skatīties nevienam nav patīkami. Bet arī dzīve ar aklu un mēmu būs smags krusts, kas jānes, un tas droši vien būs sarežģītāk nekā tie datorkursi. Labi, ka dzirde viņam vēl ir! Viņai Kārļa pēkšņi kļūst žēl, un pirms došanās pie miera viņa piesēžas uz Kārļa gultas malas un runā tik nomierinoši un gandrīz mīļi, ka pati brīnās, kur palicis viss gadiem krātais aizvainojums. Vai tiešām Dieva uzliktais sods par grēkiem nav pārāk bargs? Un Vilma? Vai arī viņa bija bez vainas? Viņa nebija piedošanas spējīga, un tas arī izšķīra viņu dzīves. Ja viņa būtu eņģelis, dzīve būtu bijusi savādāka. Par visu viņa domā vai pus nakti. Kārlis guļ mierīgs, nekrāc un negrozās arī. Laikam jau negrib viņu traucēt. Varbūt arī Kārlis, nekustīgi un klusu gulēdams, domā savas grūtās nakts domas? Domāt taču viņš spēj, un vīrieša domu nasta var būt pat grūtāka nekā bezdomu eksistence. Redz, kādu pārbaudījumu Dievs viņai uzsūtījis! Rītā ir svētdiena, un viņa nolemj aizstaigāt līdz baznīcai uz svētdienas dievkalpojumu. Dieva pielūgšana un grēku nožēlošanā varētu rast dvēseles mieru. Jāparunājas pēc tam arī ar mācītāju Putniņu. Viņš nāk arī uz pansionātu, sevišķi Ziemassvētku un lieldienu laikā. Laikam jau par Dievu jādomā biežāk! Augstprātība daudzos ir dziļi iemājojusi, arī viņā. Dusmas uz Kārli arī būtu nekavējoši jāmīkstina. Patiesībā nekādu dusmu vairs nav. Kas viņai ko dusmoties, kas bijis – bijis, ne pagātni atgriezt, ne nākotni paredzēt! Ja Kārlis ir tik slims, un tāpēc arī nelaimīgs, dusmoties būtu bezjēdzīgi.
Turpmāk – vēl.
