Turpinās no 7.februāra. “Parunā, meit’, ar tēvu! Viņš klusē kā kāmis un ar mani nemaz negrib runāt.”.
Turpinās no 7.februāra.
“Parunā, meit”, ar tēvu! Viņš klusē kā kāmis un ar mani nemaz negrib runāt.”
Tas, ko viņa dzird no Sandras mutes, ir Vilmas prātam pilnīgi neaptverams: “Viņš arī nerunās! Trieka ir sapostījusi viņa runas centrus smadzenēs, un viss jāsāk no gala, ja tas vispār ir iespējams. Es uzreiz tev to neteicu. Piedod, lūdzu! Baidījos, ka tas viss tev vienā reizē būs par daudz. Akls un mēms, tas nav nekāds joks, un man viņa ir ļoti žēl. Ļoti žēl! Viņš raudāja kā bērns un bija tik padevīgs. Viņš izskatījās tik nelaimīgs. Slimnīcas ārste teica, ka runas traucējuma dēļ varētu sazināties rakstiski, bet tā kā ir nedziedināms aklums… nekas nesanākšot. Paliekot tikai žestu valoda. Runa varot nedaudz atjaunoties, tikai jāpieliekot lielas pūles. Tēvs dzird labi, visu saprot, un ar viņa intelektu viss esot kārtībā. Protams, alkohols arī nav viņu saudzējis. Ir slima sirds un arī kāju asinsvadi cietuši. Aklums esot metilspirta dēļ, kuru viņš “krutkā” nav samanījis, jo garša no tā nemainās. Nekādus smalkos dzērienus jau nedzēra… tos pašus surogātus. Nedzerot pāris mēnešus, kamēr slimnīcā. Kas būs tālāk, neviens nezina. Atkarība mēdzot ilgi gaidīt izdevību. Viņš pagaidām saka tikai vienu vārdu: jā – un tas ir gan apstiprinājums, gan noliegums. Iedod viņam klausuli, es parunāšu, izturies pret viņu ne pārāk bargi, jo domāju, ka viņš ļoti visu pārdzīvo un saprot. Tu esi lielu daļu no manām rūpēm uzņēmusies… Tēvs tomēr ir un paliemk tēvs… Milzīgs paldies, mammu! Varbūt būs labi, ja nespēsi, meklēsim citu risinājumu.”
Vilma padod telefonu Kārlim. Viņš ilgi klausās Sandras balsī telefonā. Laikam jau tas nāk viņam par labu, jo smaids reizēm atspīd sejā, un vairākas reizes atskan klausulē tas “jā” kā apstiprinājums klausulē dzirdamajam.
Kad Vilma beidzot paņem mobilo telefonu savā rokā, Kārlis ar otru veikli saņem viņas roku un, pielicis to pie lūpām, uzspiež uz delnas virspuses skūpstu… Nekad viņš nebija savai pirmajai sievai Vilmai skūpstījis roku. Nekad! Tādi smalkumi laulībā nenotika. Vai tiešām to viņš bija apguvis vēlāk jaunajās attiecībās, dzīvojot ar to savu… kuras dēļ viss ar Vilmu arī izjuka. Vilma kaut ko mulsumā kā jauna skuķe nomurmina, un istabiņā līdz iešanai gulēt skan tikai radio. No meitas dzirdētais ir viņu pārāk satraucis. Vilma saprot, ka tas, ko viņa bija uzņēmusies, nebūs tik vienkārši, kā sākumā likās: sadzīves klapatas ar vīrieti, no kura viņa jau sen bija atradusi, nebūs tās vieglākās. Labi, ka viņš neredz, kā viņa noģērbsies gulētiešanai – novecojošu miesu un krunkainu ādu un rītos ceļoties izspūrusi un samiegojusies. Uz vecu, pliku sievieti skatīties nevienam nav patīkami. Bet arī dzīve ar aklu un mēmu būs smags krusts, kas jānes, un tas droši vien būs sarežģītāk nekā tie datorkursi. Labi, ka dzirde viņam vēl ir! Viņai Kārļa pēkšņi kļūst žēl, un pirms došanās pie miera viņa piesēžas uz Kārļa gultas malas un runā tik nomierinoši un gandrīz mīļi, ka pati brīnās, kur palicis viss gadiem krātais aizvainojums. Vai tiešām Dieva uzliktais sods par grēkiem nav pārāk bargs? Un Vilma? Vai arī viņa bija bez vainas? Viņa nebija piedošanas spējīga, un tas arī izšķīra viņu dzīves. Ja viņa būtu eņģelis, dzīve būtu bijusi citādāka. Par visu viņa domā vai pusnakti. Kārlis guļ mierīgs, nekrāc un negrozās arī. Laikam jau negrib viņu traucēt. Varbūt arī Kārlis, nekustīgi un klusu gulēdams, domā savas grūtās nakts domas? Domāt taču viņš spēj, un vīrieša domu nasta var būt pat grūtāka nekā bezdomu eksistence. Redz, kādu pārbaudījumu Dievs viņai uzsūtījis! Rīt ir svētdiena, un viņa nolemj aizstaigāt līdz baznīcai uz svētdienas dievkalpojumu. Dieva pielūgšana un grēku nožēlošanā varētu rast dvēseles mieru. Jāparunājas pēc tam arī ar mācītāju Putniņu. Viņš nāk arī uz pansionātu, sevišķi Ziemassvētku un Lieldienu laikā. Laikam jau par Dievu jādomā biežāk! Augstprātība daudzos ir dziļi iemājojusi, arī viņā. Dusmas uz Kārli arī būtu nekavējoties jāmīkstina. Patiesībā nekādu dusmu vairs nav. Kas viņai ko dusmoties, kas bijis – bijis, ne pagātni atgriezt, ne nākotni paredzēt! Ja Kārlis ir tik slims un tāpēc arī nelaimīgs, dusmoties būtu bezjēdzīgi.
Atceroties jaunību
Tuvojas ceriņziedu laiks. Atvērušies sīko ceriņziedu trauki, un pasaule pielīst ar brīnišķīgo aromātu, kas Vilmai liekas vismīļākais. Ap pansionātu viss ieslīdzis ceriņu aromātā. Vilmai ir labi izteikta smaržas atmiņa, un viņa spēja uz neilgu laiku atmiņā uzburt šo aromātu pat ziemā. Toties tagad atkal viss ir pa īstam. Vilmai negribas pat iet telpās, bet smaržot un smaržot, un apreibt līdz nesamaņai… Ceriņziedu laiks viņai saistās ar pirmo mīlestību, kas par spīti gadiem nav aizmirsusies. Kas zina, kā ir citiem viņas gadu cilvēkiem, bet Vilma vienmēr ir bijusi romantiķe un svinējusi ceriņziedu ar gaišām domām. Un tieši tagad, kad pasaule, liekas, tvan vasaras ziedu trakumā, Sandra atved vēstuli ar ielūgumu: Vilmu klasesbiedri nav aizmirsuši. Kā skrējis laiks! Kur tālais 1957.gads? Piecdesmit gadi viņus šķir no tās vasaras, kad skanēja viņu 11.b klases izlaiduma valsis. “Ikviens vēl miņu glabājam par skolas dienām labajām, kaut arī gadu aizritējis daudz,” – tā rakstīts ielūgumā. Vai tiešām ir iespējama tāda sirmo vidusskolnieku satikšanās un vēl tepat uz zemes, ne paradīzes dārzā? Uz paradīzi jau droši vien ne visiem vārti būs vaļā, gan jau kāds nonāks arī ellē, bet uz norādīto adresi šai saulē varētu cerēt aiztikt. Pirms pieciem gadiem viņi – palikušie – tikās uz savas skolas kāpnēm un pasēdēja dažas stundas savā bijušajā klasē. Toreiz Vilmai un ne jau viņai vienai likās, ka tā ir pēdējā klasesbiedru satikšanās. Daudzu jau toreiz nebija, bet vairākums vēl bija. Pēkšņi visas Vilmas domas atkal tiecas turp – pie vecajiem, sirmajiem klasesbiedriem, pie jaunības atmiņām. Vilmai pat nerodas šaubas – braukt vai nebraukt. Protams, braukt! Sandra ir ar mieru aizvest viņu noteiktajā dienā un stundā. Ja jau citi tikpat veci kā viņa var, kāpēc nepriecāties par vēl vienu likteņa dāvātu izdevību? Pati uz savām kājām taču staigā! Ielūgumā rakstīti tik iedvesmojoši un humorīgi vārdi, ka neatsaukties, dzīvam esot, nav iespējams. Redzēs, cik tad to sirmo galvu vēl palicis? Norādītā tikšanās vieta ir pavisam netālu Veclaicenē, kur savu darba dzīvi kā kolhoza agronoms nodzīvojis klases vecākais Mārēns un nu ir pieteicies par mājas tēvu un salidojuma rīkotāju. Nieka piecdesmit kilometri! Viņa mājā visa tā ambrāža notikšot retrostilā, un blakus viesu mājā būšot naktsdusa.
“Mēs esam vēl dzīvi, mēs esam vēl brīvi!” Vilma trallina, Poģi vadādama vakara pastaigā, un suns laikam jūt saimnieces pacilātību un pa brīdim, kā nojauzdams cilvēka prieku, aizdomīgi veras saimniecē: tik daudz pārmaiņu bijis suņa dzīvē, un varbūt Poģim liekas, ka atkal notiks kas nesaprotams, ar ko būs jāsamierinās. Suns ir saimniekam vienmēr paklausīgs, tas tā no Dieva ir lemts. Arī Kārlis nekādus iebildumus nespēj celt, jo, pie slimības un akluma pierazdams, tāpat kā agrāk saka tikai savu: jā, jā! Valoda pāris mēnešos nav atradusies, un tāds runāt nespējīgs viņš ir labs Vilmas uzklausītājs. Liekas pietiekoši labi noskaņots un ar likteni samierinājies vai varbūt tikai izliekas? Izvēles jau nav! Atbildības sajūta Vilmu vadījusi visu šo laiku, bet prāts ir nemierīgs: kā būs nākotnē? Visi kaimiņi ir pieraduši pie aklā nerunātāja, tikai mēdz būt, ka viņiem piemirstas, ka dzirdēt un saprast Kārlis spēj un visas maņas Dievs viņam nav atņēmis, un tāpēc radušās arī neveiklas situācijas. Ar Ausmu Vilma ir salīgusi pamieru, un viņa reizēm nāk ciemos un runājas ar Kārli par tēmām, ko pati izvēlās, un visbiežāk tās ir Ausmas jaunības atmiņas un ikdienas sīkumi. Lai viņa pēc sirds patikas patērzē, kamēr Vilma būs salidojumā! Taču Kārlim būs labāk nekā kvernēt vienam! Suni pabaros personāls, un prombūtni tās divas dienas viņi abi izcietīs. Ar Kārli Poģis ir samierinājies un pieņēmis kluso cilvēku bez pretenzijām kā saimnieces piedevu. Viņi trijatā – Vilma, Poģis un Kārlis – vai katru dienu ir pavadījuši ārā, jo, pēc Vilmas domām, vasarā katra ārā pavadīta stunda pagarina labsajūtu ziemā par vairākiem mēnešiem – kā teicis diženais Rainis: sasmēlies esmu saules… Apkārtējiem noteikti šķiet, ka Vilma, suns un Kārlis ir mīlestības pilna trijotne. Par Vilmu svešie, kas nav bieži pansionāta viesi, saka: “Tā kundze ar suni un aklo vecīti…” Jau vairākus mēnešus Vilmas kompānija liekas tuvākās apkārtnes uzmanības vērta: uz viņiem atskatās un bieži sveicina. Ka vecais vīrs nerunā, garāmgājējiem nav svarīgi, jo sieva ir runīga un draudzīga par diviem, un no Kārļa mutes izskanējušie piekrišanas “jā, jā” ir kā apstiprinājums visam, ko saka. Laikam jau bieži paliek iespaids, ka Vilma viņu vienkārši nelaiž pie vārda.
Kad pienāk noteiktā klases salidojuma diena, Vilma ir saposusies uz to labāko un Sandra viņu aizved automašīnā kā lielmāti. Daudzi noskatās pa istabiņu logiem un droši vien apskauž. Un ir jau par ko! Kur citiem domu un darbošanās lauks sarāvies līdz ar istabas slieksni vai gultas malu, tur Vilmas kundzei ir ne tikai suns, datori, vecais pie sāniem, bet, redz, arī uz salidojumu meita aizved kā princesi, kā kādu īpašu personu. Apskaužams, no malas skatoties, liekas viss, kas notiek ar Vilmu… Kad viņa atgriezīsies, būs ko dzirdēt, un jaunības atmiņu kamanās gan jau viņa pavizinās ne tikai Kārli… gan jau maltīšu laikā galdabiedrenes arī dabūs dzirdēt, kā izlustējusies un izdzīvojusies ārpus pansionāta sienām. Te jau ne katram runcim gadās krējuma pods, un Vilma uz visiem laikiem ir ierakstīta īpaši izredzēto iemītnieku sarakstā.
Kad Vilma otrās dienas vakarā pacilātā noskaņojumā atgriežas pansionātā, viņai liekas, ka arī Ausma ir darījusi visu iespējamo, lai Kārlis nejustos vientuļš. Pat suns ir bijis ielaists goda vietā zem viņas gultas. Esot gaudojis jau no vakara kā nelabais, un aprūpētāja atvedusi kustoni uz viņa miera ostu – saimnieces istabiņu. Gudrs suns! Tātad Poģis ir redzējis un dzirdējis, kā te Ausma ir Kārlim laiku kavējusi, bet suns arī ir mēms, un neko pastāstīt nespēj, pat ja būtu kas stāstāms! Ausma ir pie Kārļa uzturējusies laikam jau vai visu Vilmas prombūtnes laiku un laikam tepat gulējusi, jo viņas halāts ir uzmests uz Vilmas gultas un uz galda ir divas krūzītes. Dīvaini, bet Vilma jūtas tā kā greizsirdīga. Ausma ir rosīga, tik pacilāta, tik jautra, kā ilgu laiku nav manīts, un Vilmai atliktu vien priecāties, ka radusies tāda izpalīdze. Drīz Ausma aiziet uz savu istabu, labu nakti novēlot, un piebilst: “Tu nebrīnies, es mācīju tavam Kārlītim veco labo skolas burtu rādāmo valodu, viņš tagad katru dienu manā vadībā trenēsies. Es visus burtus uzreiz neatcerējos un nemācēju iestāstīt, bet ies labi… viņš ir apķērīgs un saprata. Un viņa uzsmaida savu plato sen neredzēto smaidu un atsveicinās no Kārļa, roku mīlīgi uz pleca uzlikdama: “Nu uz redzēšanos! Rītā nākšu uz burtu stundu. Pastāstīsi, Vilmiņ, mums abiem, kā gāja salidojumā. Taču jau interesanti! Vai vecos skolas brūtgānus arī atpazini? Ko tad tādi veči un večas tur divas dienas varējāt sadarīt? Jaunībā sniegs bija baltāks un zāle zaļāka mums visiem. Es arī Kārlim stāstīju par saviem jaunības gadiem… Atmiņā daudz kas aizķēries, un tad atcerējos tos burtus… to valodu, un vēlāk mācījāmies itin cītīgi.”
Kad Vilma ar Kārli paliek vieni, atbraucēja, protams, vispirms apprasās, kā gājis, un tas viņai pašai izklausās tik muļķīgi, it kā viņa būtu aizmirsusi, ka Kārlis ir mēms. Viņš kā par brīnumu nesaka savu mūžīgo vārdu, bet māj ar galvu un sāk rādīt ar pirkstiem žestus, tādus kā burtus, kādus viņu skolas laikā lietoja skolēni, priekšā sakot: A burts – abu roku rādītājpirksti salikti kopā kā jumtiņš, B – pie kreisās rokas rādītāja ar labo roku rādāmas it kā divas nullītes… un Kārlis atrāda jauno sazināšanās mākslu diezgan precīzi: N – labās rokas otrais un trešais labās rokas pirksts uzlikts uz kreisās rokas delnas, M – trīs vidējie pirksti – uz otras rokas delnas, S – saāķēti abu roku mazie pirkstiņi, R – knipis gaisā, tikpat vienkārši ir parādīt vēl vairākus burtus, kas varētu veido vārdus. Un uz augšu paceltais īkšķis, protams, nozīmē, kā tagad saka, – super vai okei!
Turpmāk – vēl.
