Turpinās no 14.februāra. Vilmai nebija ienākusi agrāk prātā piemirstā skolēnu priekšā teikšanas valoda.
Turpinās no 14.februāra.
Vilmai nebija ienākusi agrāk prātā piemirstā skolēnu priekšā teikšanas valoda. Ausma to ir atgādinājusi. Tas Kārlim varētu būt vismaz kā laika kavēklis kā viņai datori, un varbūt pat kādi vārdi sanāk, tā sakot, zīmju valodā.
Nekādas runas ar Kārli par klases salidojumā redzēto un dzirdēto Vilma šovakar neuzsāk. Pansionātā vakariņu laiks arī ir pagājis, un viņa neiet pat uz ēdamistabu. Kārlim gan vakara putra kā parasti ir atnesta istabā, un viņš ar žestu rāda, lai Vilma pasmeļ arī sev.
“Ko nu es pēc visiem ciema gardumiem gar putru! Nogurums ir tik liels, ka arī sunim šovakar jāsamierinās ar ķēdes žvadzoņu gar būdu. Rītā, rītā būs jauna diena.”
Un viņa dodas pie miera varbūt nosapņot to sapni, kas palicis dzīvē nepiepildīts un tagad pēc salidojuma uzjundīts. Dzīve nav kā adāma zeķe, kur nepareizi saadītos valdziņus var izārdīt un no jauna pareizi saadīt. Un to viņas dzīves zeķi, visticamāk, kodes ir sen saēdušas…
Meliem īsas kājas
Atstiepusies savā pansionāta gultiņā nakts mieram, Vilma pārdomā bijušo klasesbiedru satikšanās sīkumus, kurus varbūt daudzi pat neievēroja. No desmit sapulcētajiem visi gribēja izlikties spraunāki, interesantāki un pārējo acīs izskatīties labāki nekā patiesībā bija. Desmit dzīves, desmit dažādi likteņi, par kuriem Vilmai šodien vairs nešķiet svarīgi domāt. Ko tas līdzētu, ja nākošās satikšanās vairs nebūs, ja klasesbiedru vēstules noteikti nesekos. Arī pirms pieciem gadiem viņi bija apmainījušies ar adresēm. Vismaz Vilma neuzrakstīja nevienu rindu un arī neko nesaņēma. Negribējās atgriezties bijušajā atmiņu dārzā. Tas likās tikpat kā mazgāt otrā dienā apkaltušos viesību traukus… Atmiņu ugunskurs bija izrušināts uz visiem laikiem, un ogles droši vien vairs neuzkvēlos. Sarunās varēja tikai nojaust, kā kuram iet, drūmākajās stāstu daļās rast mierinājumu, ka viņai ir labāk nekā dažiem citiem, un atzīt, ka visiem ir problēmas. Tomēr dzīve vēl sola kādu mazumiņu cerību, ja jau viņi bija spējuši sapulcēties. Klausīties garos klasesbiedru dzīvesstāstus likās pat garlaicīgi: kad un kā vīrs vai sieva nomirusi, kur dzīvo un strādā bērni, kāda iztikšana un kādas piemetušās slimības. Tas neiedvesmoja. Garlaicīgi! Pat klases vecākā Mārēna ieplānotais muzeja apmeklējums Vilmai radīja skumjas. Arī viņa tur, muzejā, sajutās kā veca lieta – kā tāda veca sviesta ķērne, kurā vairs nekuļas dzeltenīgie, smaržojošie sviesta kluči. Muzeja kaktā noliktā ķērne arī var tikai atcerēties to skaisto laiku, kad regulārs pilnības reibonis, likās, būs mūžīgs… Vilma par savu dzīvi centās stāstīt maksimāli maz. Protams, viņa neatklāja, ka dzīvo pansionātā. Tas klasesbiedriem liktos vismaz dīvaini: ir labi situēta meitas ģimene, bet māte iespundēta nabagmājā… Stāstīt, ka arī sen atlaulātais vīrs tagad kvern turpat līdzās mēms un akls, atkal uzraugāms un bezpalīdzīgs? Vai to Vilma varēja atļauties teikt? Protams, īsajā atskaitē saviem biedrīšiem tika stāstīts, ka viss ir vislabākajā kārtībā, dzīve sakārtota uz to labāko: ir labi mazbērni, labs un gādīgs znots, veselība pašai laba, ka iemācījusies darboties ar datoru, ka palīdz audzināt mazbērnus, un tā tālāk. Viņai droši vien noticēja. Neviens kā agrāk komjauniešu sapulcē papildu jautājumus neuzdeva. Visi sapulcētie noteikti izlikās laimīgāki nekā patiesībā bija, un sklerozes pazīmes bija visiem. Visi ēda, dzēra pie Mārēna bērnu – viesu nama saimnieku – bagātīgi klātā galda, uzsaucot tostus, un dīvaini Vilmai likās, ka par skolu vairs neviens tikpat kā nerunāja. Laikam jau tas bija lieki, pieminēt to, ko visi kopā bija piedzīvojuši. Alkohols radīja patīkamu viegluma sajūtu, un Vilma ievēroja mēru, tikai dažas glāzītes konjaka sirds mundrumam pielikdama pie lūpām. Tādā vecumā, kādu bija sasnieguši viņi, vairs neviens necentās pat runāt par dejošanu. Tad gan varētu pamatīgi izblamēties pat lēnajā valsī. Dziesmas – tās gan visbeidzot padziedāja, un tas Vilmai likās tas jaukākais. “Pie Dzintara jūras” – droši vien visiem atsauca atmiņā jaunības mīlestības, bet “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” atgrieza visus skaudrajā nākotnes nojausmā… “Daudz tu man solīji, maz tomēr devi. Vai nav vienalga, rai – dai – dai – dā!” Vilmas skolas mīlestība jau sen bija mirusi, tikai atmiņā šīs dziesmas laikā uzpeldēja staltais jauneklis, kas līdz neprātam savaldzināja meitenes sirdi, bet nekas paliekošs nenotika, ne skūpstu neprāta, ne tuvības. Tikai nojautas, kā būt, ja būtu. Toreiz, kad viņi gāja skolā, tikumība likās svēta manta vismaz Vilmai. Vai nu laulības, vai nekas nopietns! Tagad paradīzē svētais Pēteris viņai droši vien iedotu par tikumību kā tanī anekdotē – zosu, ne gulbja spārnus, ko tādi platoniskās mīlestības pielūdzēji arī ir pelnījuši…
Kad Vilma beidzot iemieg, caur loga aizkaru jau laužas viņas mazajā istabiņā rīta gaisma. Kaut kur pavisam tuvu iepogojas lakstīgala, un pārdomas pārvēršas jaunā sapnī: bijušā nebijušā kombinācijā. Viņa torīt noguļ brokastis, Kārlis arī viņas miegu ar krākšanu vai kāsēšanu netraucē, un tikai Ausmas ierašanās laikam uz to solīto “burtu stundu” viņu pamodina.
“Celies nu guļava! Vai tad var braukt ciemos, ja pēc tam tādas paģiras, ka ne piecelties! Vai nevajag šorīt kādu stiprāku glāzīti? Mēs arī vakar ar Kārli paņēmām pa balzama kraķītim…”
Teiktais momentā uzrauj Vilmu kājās: “Vai tu traka! Viņš savu mūža normu ir sen izdzēris. Vai tad tu nezini, kāda ir viņa slimība?”
“No vienas glāzītes jau nekas vairs nenotiks. Uzlabosies tikai garīgais. Es jau labu laiku rītos pa mutītei, un tas nav aizliegts. Iesaku arī tev. Tad ar Kārlīti arī labāk sadzīvosi…”
Tas nu Vilmai liekas par daudz! Ko Ausma te ir iedomājusies: noteikt, kā viņai dzīvot un ko darīt un ko nedarīt? Viņa aizsvilstas kā sveķaina pagale: “Ej vien, draudzenīt, ar saviem padomiem vienu māju tālāk! Tāpēc jau es vakar pamanīju, ka kaut kas te manā prombūtnes laikā ir bijis: tavs halāts manā gultā, divas krūzes uz galda. Domāju aizbraukdama – labi, ka Kārlim uzraugs, bet nu redzu, ka čūska ieperinājusies mūsu istabā…”
“Es arī muti neturēšu, ja tu tā! Izstāstīšu direktoram, kas jūs tādi precētie patiesībā esat!” un Ausma aiziet, durvis nepieklājīgi skaļi piecirtusi.
“Te nu mums bija un ātri beidzās tā atjaunotā draudzība.” Vilma nosaka un pēkšņi atceras savus aizmirstos pienākumus: Poģis būs apvainojies ne pa jokam. Jāaiziet uz avotu pēc ūdens, pie reizes veikalā jāpaķer kaut kas ēdams. Neies taču brokastu pabiras no kopīgā pansionāta galda prasīt! Viss ir sagājis pilnīgā sviestā, kā tagad moderni saka. Kārlis arī izskatās neapmierināts un nervozi uzsit ar savu spieķi pa galda malu, kad Vilma aizrāda par pavisam nebūtisku sīkumu. Dusmas iezvērojas viņa acīs ne par ko. Vilma jūt, ka viņas pacietīgās slimnieka kopējas spēki arī laikam ir galā. No mierīgās dzīves, ko viņa bija izprātojusi, nekas vairs laikam nesanāks. Ko teiks Sandra, ja viņa sāks kurnēt, ka tēva uzraudzīšana un kopdzīve vienā istabiņā nav vairs pa spēkam. Bija vajadzīgs tikai tāds sīkums kā šī Ausmas ierašanās pilnīgā nelaikā, lai sabojātos ne tikai garastāvoklis, bet liekas, ka pēc visa tā pansionātā aprastās dzīves pamati sāks šķobīties. Līdzsvars starp iedomāto dzīvi un realitāti ir izjucis. Vilma vairs nav pārliecināta, ka viņas izvēle par nākotni ir bijusi pareiza. Kārlis arī viņas istabā tupējis kā bumba ar laika degli, un nu, redz, Ausma pielika špičku un sāksies skandāli, runas, nepatikšanas: vispirms Ausmas sūdzība administrācijai, tad izskaidrošanās ar Sandru un visbeidzot Kārļa pārvietošana uz kādu kopīgu vīriešu istabu, kur Vilma nevarēs izkontrolēt, kas pienes alkoholu un kādi ir viņa draugi. Galu galā tas būs vēlreiz apstiprinājums, ka meliem īsas kājas ne tikai bērnībā, bet arī vecuma galā.
Kā nagla pakaļā…
Jau tanī pat dienā Vilmas istabiņu apmeklē pansionāta vadītājs Lapiņš. Viņš tā mēdz savus klientus apmeklēt vismaz pāris reižu mēnesī, un Vilma šoreiz nezina, vai apmeklējums ir kārtējais, ieplānotais vai pie vainas ir Ausma. Vadītājs ir vīrs ap sešdesmit vai varbūt vairāk, kurš agrāk strādājis par psihiatru un sava amata dēļ iecienīts par sapratni psihiatrijas lietās un iejūtību. Psihiski slimie, kādu pansionātā nav retums, ir viņa rūpju pirmajā vietā, un viņš ir labs psihologs, kas prot izvest jebkuru klientu uz pareizā domāšanas un saprašanas ceļa gan ar, gan bez medikamentu palīdzības. Ar vārdu sakot, patīkams un zinošs cilvēks. Vilma par viņu nav dzirdējusi nevienu sliktu vārdu, un arī viņa apmeklējumu uztver mierīgi: saruna jau rādīs, kur tas suns aprakts… un vai bijusi Ausmas kļauza.
Drīz pēc tam, kad viņš ar rokas spiedienu apsveicinājies ar Vilmu un arī Kārli, ierodas aprūpētājs un aizved Kārli ratiņos uz vannu, viņam esot mazgāšanās diena. Vai tas būtu iegansts sarunai ar Vilmu vienatnē? Iespējams, ka Kārļa ausīm vadītāja runāšana nav paredzēta.
“Gribu parunāties pilnīgi atklāti. Zinu, ka jums nav viegli uzraudzīt un rūpēties par Kārli. Viņš ir ļoti slims, un jūsu eņģeļa pacietība ir apbrīnojama, it kā viņš nebūtu jums dzīvē daudz pāri darījis…”
“Kādā ziņā? Es pati tādu krustu izvēlējos… piekritu…” Vilma saminstinās.
“Zinu, ka pati, bet man nav noslēpums, ka abi sen esat šķīrušies, un tikai meitas dēļ uzņēmāties šādu upuri.”
“To laikam jums Ausma, mana bijusī istabas kaimiņiene un draudzene, pavēstīja?”
“To jau pirms tam, kad tēvu ievietoja aprūpei, izstāstīja jūsu meita. Viņa neslēpa, kā ir patiesībā, un prasīja padomu. Kopā arī nolēmām, ka tas citiem par apgrūtinājumu – Kārlis jūsu istabā – nebūs, bet nepadomājām, ka jums var būt par grūtu. Sevi netaupot, jums arī nekāda gandarījuma nebūs. Arī bērni un mazbērni to galu galā var nenovērtēt. Jūs taču jaunības pāridarījumu faktiski viņam neesat piedevusi? Esmu pareizi sapratis. Vecas rētas reizēm sāp skaudrāk nekā jaunās…”
“Laikam jau neesmu piedevusi, taču tagad es uz to skatos citādāk. Tik daudz laika pagājis. Galvenais, ko es gribu viņam atmaksāt par kopīgi celto māju. Gribēju, lai meitai vieglāk nomaksāt mūsu uzturēšanos.”
“Ja jūs maksājat naudā par to uzturēšanos šeit, tad tā arī ir atmaksāšana. Pārējās rūpes jau ir tīrā uzupurēšanās. Kopš Kārlis ir šeit, jūs vairs neesat tik brīva un atvērta. Laika vaļaspriekiem taču palicis mazāk un rūpes kā ar mazu bērnu nav varbūt pat pa spēkam. Varbūt to nemaz nevajag.”
Taisnība ir viss, ko saka vadītājs. Tā ir balta patiesība, kuru Vilma pat sev neuzdrīkstējās atklāt. Kārlis nav viņas gādības vērts, tikai liktenis…
“Taisnība jums ir, bet ko var darīt?”
“Lai vilks paēdis un kaza dzīva, ņemot vērā draudzenes sūdzību administrācijai, pieņemsim lēmumu, ka Kārlis jāievieto pie citiem vīriešiem. Viņš arī sarīkoja, kamēr bijāt projām, mazu plostiņu, tā ka iemesls represijām atradīsies. Galvenais – gribēju dzirdēt, vai jūs to gribat? Sevi sabeigt nav liela māksla, un jūs neesat pelnījusi nastu, kas ir pārāk smaga. Viņš jums nekādu prieku nedos, to es zinu kā psihiatrs, jo ir pārāk no alkoholisma deģenerējies līdz slimībai demencei. Jauna trieka un…”
“Kad tā pārvietošana notiks? Laikam jau jums taisnība. Piezvanīšu meitai, aprunāšos. Ja gribēšu, varēšu apciemot Kārli arī citā istabā. Man paties” ir ar viņu grūti, un tas, ka viņš nerunā, ir faktiski tīrā Dieva dāvana. Nedomāju, ka viņam nebūtu ko teikt, un sakāmais, iespējams, nebūtu pateicības vārdi. Lamāties viņš prata arī agrāk. Vai, kā prata!”
Turpmāk – vēl.
