Paldies ķīniešiem, jo tieši viņi mūsu ēras sākumā stāvēja pie papīra radīšanas šūpuļa. Bez tā mūsdienās dzīve nav iedomājama: no vislielākās pasaules varas banknošu izskatā līdz, atvainojiet, dibena slaucīšanai katrā civilizētā ķemertiņā. Tiesa, jāatzīst, ka izejmateriāla vajadzībām ik gadu tiek nocirsts prātam neaptverams koku skaits, un celulozes rūpnīcu darbība mūsu veselību un planētas ekosistēmu neuzlabo. Tas gan dod iespēju nopelnīt daudziem miljoniem ļautiņu, kas tieši vai netieši saistīti ar šo rūpalu. Bet mūsu straujajā attīstības laikmetā gudrie prāti sākuši piedāvāt alternatīvu papīram – tehniskas ierīces, kuras ar algoritmu palīdzību ļauj fiksēt visu mūsu dzīvei nepieciešamo gan rakstveidā, gan vizuāli. Laikam jau ar koku saudzēšanu tam nav gandrīz nekāda sakara, taču ar derīgajiem izrakteņiem – vistiešākā. Te nu ir nepieciešams viss – no naftas līdz cēlmetāliem, kuri pirms četriem miljardiem gadu plivinājušies kaut kur Visumā. Varbūt tad, kad būs optiskie un kvantu datori, tiem būs vajadzīgs arī koks, bet pagaidām tas nepieciešams vien elektronisko smadzeņu iepakošanai. Tā nu, lūk, šis cilvēces radītais brīnums ļauj lasīt grāmatas, avīzes, žurnālus, aizmirst savu rokrakstu un glabāt mūsu fotoattēlus un reizē arī atmiņas kādā “mākonī”, kas parasta cilvēka prātam nemaz nav aptverams. Tikai šis “mākonis” atrodas tepat uz zemes un vizuāli atgādina milzīgas dzelzs kastes. Arī es savas fotogrāfijas un reizē arī vizuālās atmiņas uzticu šīm kastēm vai, vienkārši runājot, glabāju tās datora cietajā diskā. Taču nu jau otro reizi manā mūžā šī ierīce man pasaka “čau” un aiziet nebūtībā ar visām manām vizuālajām atmiņām un vairāku gadu darbu tūkstošiem bilžu izpratnē. Izrādās, ka mēs nevaram simtprocentīgi uzticēties nevienai elektroniskai ierīcei, jo nezinām, kura mūžs būs garāks – ierīces vai paša. Mēs vēl nezinām, cik ilgi spējīgi kalpot diski vai pierastie “fleši”. Tāpēc, ja ir kāda bilde, ko gribēsiet vēl kādreiz dzīvē redzēt, tad taisiet tik vecmodīgās papīra fotogrāfijas! Ja neskaita ūdens un uguns stihiju postošo iedarbību, tad fotogrāfijai noteikti ir izredzes jūs pārdzīvot. Es pat teiktu, ir garantija, ka arī jūsu nākamās paaudzes varēs aplūkot savus radītājus.
