Gulbenietes Valentīnas teikto pierakstījusi Diāna Odumiņa
Kā mēs audzinām savus bērnus, tādi viņi ir. Nedomāju, ka ir daudz agresīvu bērnu. Drīzāk ir daudz hiperaktīvo. Arī man ir pieredze šāda bērna audzināšanā. Pamatskolā gāja grūti, taču es centos vienmēr visu risināt labestīgi, runāties, centos saprast gan bērnu, gan pedagogus. Svarīgi vecākiem neklupt virsū saviem hiperaktīvajiem bērniem un arī skolu likt mierā. Vidusskolā man bija jau mazāk problēmu. Rezultātā ir izaudzis normāls jaunietis, augstskolas students. Mana pieredze saka – nevajag šādus bērnus nostumt malā. Viņi priecāsies palikt mājās un neiet uz skolu. Jāsaprot, ka hiperaktīvo bērnu kļūst arvien vairāk. Ģimenēm nav viegli tikt galā, jo vecāki taču arī strādā, tātad pietrūkst laika.
Un vēl es nesaprotu tos, kam traucē bērni, traucē suņi, kaķi. Kā mēs izturamies pret dzīvniekiem, tā viņi izturas pret mums. Ja saimnieks savu suni labestīgi audzina, viņš nevienu nesakož. Nepiekrītu tiem, kuri šausminās, ieraugot slimnīcā minci. Pati esmu ārstējusies šajā medicīnas iestādē. Tādā brīdī, kad cilvēkam patiešām ir slikti, viņš nepievērš uzmanību, vai pagalmā staigā kaķis vai ne. Pat peles nepiesaista uzmanību, ja nu vienīgi kāda pie slimnieka gultā iekāptu. Gribu sacīt – nepārspīlēsim! Galu galā, ja slimnīcā ir kaķis, tad tur būs nebūs peļu! Būsim paši labestīgāki, gaišāki, saprotošāki, tad arī sabiedrība un vide kopumā kļūs mums visiem labvēlīgāka!
