Par amatnieku sētu mēdz dēvēt mājas, kurās mīt amatnieks, kam ikviens darbs padodas. Tirzas pagastā amatnieku sētas tituls noteikti piešķirams “Sūniņām”, kur dzīvo tirzmalieši Arnis un Inese Markovi.
Par amatnieku sētu mēdz dēvēt mājas, kurās mīt amatnieks, kam ikviens darbs padodas. Tirzas pagastā amatnieku sētas tituls noteikti piešķirams “Sūniņām”, kur dzīvo tirzmalieši Arnis un Inese Markovi.
“Vīram ir zelta rokas, viņš prot visu,” steidz sacīt Inese, bet Arnis savas amatnieka prasmes apliecinājumam aicina doties uz nelielu darbnīcu, kur vietu radusi koka virpa, ēveles, kalti, vīles, slīpmašīnas, skrūvspīles, kur smaržo pēc ēveļskaidām un koka līmes. Te dižojas tikko izgatavoti logu rāmji, koka svečturi, no koka gatavotas vāzes, grābekļu, cirvju un izkapts kāti, bišu rāmīši un daudz kas cits.
“Visu esmu apguvis pašmācībā, galvenais, lai būtu interese un vēlēšanās to darīt, jo pēc profesijas esmu traktorists. Ir gadījies pat pirkstiem galus apēvelēt. Kopš skolas gadiem vienmēr esmu gribējis strādāt ar koka virpu, ko pats kolhoza gados sameistaroju,” stāsta Arnis.
Viņš lepojas arī ar koka ēveli, kas vēl saglabājusies kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, pašdarinātu frēzi un zeimeri. Arnis stāsta, ka pārdzīvojis privatizācijas gadus, kad gandrīz katrā saimniecībā bijuši zirgi, tāpēc ļaudis no visa pagasta lūguši izgatavot zirgu lokus, kas vislabāk padevušies no vīksnas. Tagad loku liekšana pieder pagātnei.
Svečturi prasa pieredzi
“Daudz ko gatavoju savam un ģimenes priekam. Izgatavoju jaunas durvis un logu rāmjus savai mājai, lepnu koka galdu un solus, lai vasarā varētu vakariņot dārzā, arī dāvanas nepērku veikalā, bet izgatavoju pats. Esmu sācis strādāt pie koka vāzes gatavošanas, piemērots materiāls jau ir salūkots. Ir pasūtījums izgatavot arī divas durvis. Pati daba man pasaka priekšā idejas,” stāsta amatnieks.
Koka svečturus viņš uzdrošinājies darināt tikai tad, kad uzkrājis pieredzi, jo tiem vajadzīga salīdzinoši lielāka meistarība. Cītīgi strādājot, svečturis topot četrās dienās.
“Ja dažkārt lielos, ka izdevies kaut kas labs, sieva no pūra lādes izņem manus pirmos darinājumus, lielība uzreiz noplok, jo pašam ir kauns uz tiem skatīties, bet neviens meistars no debesīm taču nekrīt,” smejas Arnis.
Viņš norāda uz dēlīšu krāvumu vienā darbnīcas stūrī, kas, izrādās, nav tāpat vien salikti, bet ir jau gatavi parketa dēlīši. “To gatavošana prasa daudz laika un pūļu, tāpēc cilvēkiem esmu arī atteicies palīdzēt, jo pa dienu strādāju Tirzas pagasta padomē, bet darbnīcas durvis veru tikai vakaros vai brīvdienās,” piebilst meistars.
Kokmateriālus Arnis nolūko savā mežā, sliktākos kokus pārdodot, bet labākos paturot sev, jo no zaraina koka ne durvis, ne logu rāmji neizdodas.
“Visu galvenokārt gatavoju no priedes, jo tā nespurojas kā egle. Par to pārliecinājos, kad sāku gatavot logu rāmjus, ko man ierādīja kaimiņš galdnieks. Klausoties viss šķita ārkārtīgi vienkārši, tikai tad, kad caur ēveli un frēzi izlaidu apmēram puskubu kokmateriālu, sapratu, kas notiek,” atceras Arnis.
Pārmanto tēva amatu
“Sūniņu” pagalma vienā malā atrodas arī neliela smēde ar visiem atribūtiem. Te top ne tikai pakavi zirgiem, bet arī metāla mieti, dažāda izmēra cemmes, durvju rokturi, eņģes un citi priekšmeti, kas noderīgi saimniecībā.
“Pie manis pēc palīdzības vēršas zirgu saimnieki tad, kad zirgs gandrīz vairs nevar paiet, un lūdz, lai apkaļu rikšotāju. Tad parasti saku, lai paši saber zābakos nelielus akmeņus, pastaigā, bet es paraudzīšos, cik ilgi vēl pēc tam viņi klibos. Ja slimā kājā uzvilksi jaunu zābaku, būs grūti pastaigāt, tāpat ir ar zirgu,” piktojas Arnis, kuram žēl dzīvnieku, kas cieš saimnieku nolaidības dēļ.
Kalēja prasmi viņam ierādījis tēvs, kurš pats bijis prasmīgs kalējs. “Atceros, ka savulaik tēvs stāstīja, ka man bijuši šorti ar lielu kabatu priekšā. Es bieži gājis pie tēva, kur ielicis ugunī dzelzi un kalis S – veida āķus. Tikmēr kalis, kamēr vēders sācis kūpēt. Pats to neatceros,” smejas Arnis. Savulaik tur, kur viņam vajadzējis pielikt daudz spēka, lai, piemēram, spīļarklam izgatavotu liekuma daļu, tēvam pieticis ar vienu āmura sitienu. Amatnieks neslēpj, ka labprātāk strādā ar koku, jo tas šķiet mīlīgāks.
Procesam jābūt radošam
“Mans darbs ir mana reklāma, tāpēc nevaru atļauties to padarīt slikti, lai gan šodienas sabiedrībā izveidojusies tendence, ka neprotam labi strādāt un negribam maz saņemt par darbu,” uzskata Arnis. Viņš atzīst, ka nekad negribētu stādāt lielā mēbeļu rūpnīcā, lai izgatavotu konkrētu mēbeli vai tās daļu.
“Man gribas, lai process būtu radošs,” saka Arnis. Viņš lepojas, ka pēc paša ieceres, to saskaņojot ar Inesi, izgatavojis ēdamistabas iekārtu.
“Tas, ko pats izgatavoju, ir oriģināls darinājums tāpēc vien, ka otra tāda nav. Varu būt drošs, ka, aizejot ciemos pie kaimiņiem, neieraudzīšu tādu pašu skapi vai galdu, kāds ir man, neuzdāvināšu dāvanu, kāda iegādājama veikalā,” bilst amatnieks. Lai gan Arnis labprāt strādā ar koku, tomēr viņš nekad negribētu, ka mājās visās telpās būtu tikai koka apdare. Viņam tā šķiet nomācoša.
Arnis labprāt mūrē arī krāsnis, liek flīzes, bet šai nodarbei atliek arvien mazāk laika. “Visu varu nopirkt par naudu, tikai laiku ne,” saka Arnis.
