“Čau, kaimiņ, kā tev šodien sviežas?”
“Sveiks, sveiks, Jēcīt, es sacīšu – tā nekas, dzīve ciešama kā jau visas kaites.”
“Man gan ar Amāliju ir bēdas.”
“Kas nu?”
“Kā jau zini, mums ir trīs vistas, kuras dēj bioloģiskās olas, jo mēs viņas bioloģiski barojam. Bet, kā jau tu zini, kaimiņu Anniņa ar Pēci tur vai kādas trīsdesmit. Un, protams, tās nedēj bioloģiski tīras olas. Un vakar viņu gailis, ielavījies mūsu sētā, tik plucināja mūsu vistiņas. Šīs arī nepretojās. Amālija patrenca Anniņas gaili. Nu mēs spriežam, vai tagad mūsu vistiņas dēs tās bioloģiskās olas vai ne.”
“Nudien Jēci, nemāku sacīt. Jābrauc pie bioloģiskās lauksaimniecības “spečiem” uz konsultāciju.”
“Ko? Vai pie tiem birokrātiem? Tie tak ierakušies savās instrukciju kaudzēs! Tūlīt pieprasīs uzrādīt tādus un šādus dokumentus. Kas izperēja mūsu vistas, no kurienes cēlies gailis, vai ir ciltsraksti un tā tālāk. Nē, es to nedarīšu. Jo tie, kas kārto šo dokumentāciju, viņus sauc par īstiem birokrātiem. Es tā arī īsti nesaprotu, kas tas birokrāts tāds ir?”
“Nu, Jēci, sacīšu tā – īsti birokrāti sēž ES krēslos un dod dažādas norādes, regulas mūsu ierēdņiem. Šie, čakli būdami, regulām pievieno vēl savas regulas. Nu, teiksim tā – ja ES birokrāts liek pārlēkt divus metrus, mūsējie pieprasa lēkt trīs. Tā sakot – drošs paliek nedrošs. Varbūt par to uzslavēs un piešķirs no ES fondu naudas prēmijām. Un tā veido tos papīru kalnus, ražotāju trenkā vienu pie otra un jo ilgāk, jo labāk. Kurš neiztur, nu kuram švakāki nervi, pasūta ellē birokrātus kopā ar visu bioloģisko lauksaimniecību, jo tur tāda āžēšanās un acu mālēšana vien ir. Redzi, vieni ražo modificēto produkciju, bet citi, lūk, sadomājuši kaut kādu tur bioloģisko. Un, lai tā lieta pārmērīgi nekļūtu populāra, to regulē birokrātija, un diezan veiksmīgi.”
“Jā,” Jēcis norūc, “trakas lietas. Bet kā tad ir ar to bioloģisko aitu audzēšanu? Vai aita, kura ir izaugusi bioloģiskajās ganībās un visādi citādi atbilst šīm prasībām, ir kaujama pēc metodes, kā to darīja mūsu tēvi?”
“Oi, Jēci, nē, nekādā gadījumā! Tā ir jāved kaut uz bioloģisko kautuvi, kura atrodas Cēsu rajona Zaubes pagastā. Tur, brālīt, ir citi likumi un regulas. Tutenim jāatbilst ES prasībām – tik un tik garam, asmenim jābūt zem tāda un tāda leņķa un arī svarīgi, no kāda materiāla. Kāvējs ar asistentu ir tikpat kā ķirurgs ar asistentu – baltos halātos, zaļās cepurītēs. Ir jāatskaņo viegla mūzika, lai aita nesatrauktos. Un tikai tad iznāks bioloģiski tīra gaļa.”
“Ej, nu, nemuldi, tu taču neesi redzējis, kā tas notiek. Un vai birokrāts arī stāv klāt un skatās, vai regulas tiek ievērotas?”
“Jā, Jēci.”
“Nu gan ir pienākuši laiki. Bet ja parasto aitu nokaus bioloģiskajā kautuvē, vai tur sanāks bioloģiskā gaļa?”
“Es domāju, var sanākt, tas atkarīgs no birokrāta redzesloka, izpratnes un kukuļa lieluma.”
