Ja mēs atkal jau kādā pagastā kaut ko aiztaisām ciet, tas nozīmē, ka mēs turpinām apklusināt dzīvi šajā vietā. Vispirms aiztaisījām skolu, tagad arī kultūras namu. Tā mēs pamazām apklusinām visu. Druviena taču ir vieta, kur ir sava kultūras dzīve! Darbojas mūzikas kolektīvi bērniem un pieaugušajiem. Darbojas nedēļu nogalēs. Notiek koncerti kopā ar esošajiem un bijušajiem dalībniekiem. Es pati esmu uz tādiem pasākumiem Druvienā braukusi, jo daļa Druvienas bērnu tagad ir pie mums, Tirzas pamatskolā. Esmu redzējusi un priecājusies, cik fantastiski pasākumi notiek Druvienā! Tur ir telpas, aparatūra, lai viss notiktu.
Man jau šķiet, ka pašvaldībā nav īsti izpratnes par to, kā dzīvo bērni lauku ģimenēs mūsu Gulbenes novadā. Viena mana kolēģe nupat atgriezās no pieredzes apmaiņas brauciena Somijā un teica – nav nozīmes salīdzināt. Laukos ģimenes izjūt materiālas problēmas, nav darba. Līdz ar to ģimenēm ir ļoti grūti nodrošināt savus bērnus ar visu nepieciešamo. Ar elementāro!
Pie mums nereti ir tā, ka lauku bērns var attīsties un daudzmaz labi justies tikai tāpēc, ka ikdienā var atbraukt uz skolu. Tur var paēst, būt siltumā, mācīties, priecāties, izjust pret sevi labu, mīļu attieksmi. Kad vakarā bērns atgriežas mājās, viņš ar nepacietību gaida nākamo dienu, kad atkal varēs doties uz skolu. Un tad saka, ka skolā vajag savu psihologu, savu sociālo darbinieku. Vajag. Tomēr vēl vairāk vajag, lai bērniem būtu normālas ģimenes. Ja tur ir problēmas, psihologs vai sociālais darbinieks nepalīdzēs. Palīdzēs skolotājs, kurš ar šo bērnu ikdienā būs blakus ar sirdi un dvēseli. Mūsu skolā mēs, skolotāji, par to rūpējamies. Mēs paši maināmies, un bērni mainās mums līdzi. Mēs redzam, kā bērni atplaukst sirsnībai, mīļumam, emocionālam siltumam.
Lauku skola bērniem patiešām ir kā otra ģimene un kā gaismas pils. Lauku skolā bērns jūt, ka viņš ir svarīgs. Viņš var pieiet pie katra un mierīgi izrunāt par visu, jo neviens uz viņu nebļaus un neizrādīs savu pārākumu. Mēs mācām katru rītu skolā sākt ar labu garastāvokli, ar laipnību citam pret citu. Jāsaprot, ka daudzi bērni no savām ģimenēm, no mājām iziet saērcināti. Skola ir vieta, kur ir cita pasaule. Agrāk jau valdīja uzskats: dots pret dotu. Kā Vecajā Derībā. Šodien mēs mācāmies dzīvot pēc Jaunās Derības. Ja ir nesaprašanās, dusmas, problēmas, par visu ir jāizrunājas. Tā mēs mācām bērnus, un, paldies Dievam, tagad šādu praksi sāk pieņemt arī bērnu vecāki. Jāprot atbrīvoties no aizvainojuma un nenest to līdzi dzīvē kā nastu. Ja ir laba vide, ir arī vēlme mācīties.
Tāpat ir arī ar darbošanos lauku kultūras namos. Tur ir labā aura un ir iespēja spēlēt teātri vai darboties dziedošajos, dejojošajos kolektīvos. Tirzā agrāk bija grūtības nokomplektēt kādu kolektīvu, bet tagad – pasarg’ Dievs! Tur ir visu paaudžu deju kolektīvi! Un vēl skolas vecuma bērnu kolektīvi! Cilvēkiem ir, kur iet. Un viņi par to ir laimīgi un vēl līdzi atved savus draugus, kuri arī vēlas darboties.
Šodien nav viegli laukos dzīvot, ja visu laiku zemapziņā ir doma, vai tikai arī mūsu pagastā neizdomās kaut ko aiztaisīt. Kaut tikai arī mūsu skolu nesadomātu slēgt! Ir sajūta, ka šodien valstī un pašvaldībā vairs nav ieinteresētības, lai laukos skolas būtu, lai bērni mācītos tuvāk mājām un lai vecākiem būtu drošības sajūta. Tagad aktuāli ir saskaitīt bērnus, un, ja klasē ir par vienu mazāk, nekā paredzēts normatīvos, jau sākas bažas par pastāvēšanu. Kā vispār var tā rēķināt?!
Un tad vēl tas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izteikums, ka pirmsskolas grupas pedagogi jau lielākoties bērnus tikai pieskata un viņiem tāpēc nevajag tik lielas algas. Laikam viņa nezina, ko nozīmē kompetenču izglītība! Pirmsskolas grupās visu dienu ir nodarbības un mācības kopā ar atpūtas brīžiem līdz pat brīdim, kad bērns dodas mājās.
