Lai pats savās mājās radītu ģimeniskuma sajūtu, gulbenietis Vilis Grasis Latvijai un visai latviešu tautai nozīmīgajā laikā – novembrī – ir izgatavojis piemiņas stūrīti, kā pats uzsver, pieminekli – par godu savam tēvam, kuru nekad nav redzējis. “Mans tēvs ir dzimis 1918.gadā,” viņš saka.
V.Grasis atzīst, ka valsts svētku mēnesī viņš jūtas skumji. “Bet jādzīvo! Tēvu neesmu redzējis, un tas ir sāpīgākais, kas visu mūžu nāk līdzi – dzīvot un nekad neuzzināt, kas ir tēva mīlestība. Foto, kas redzams šajā manis veidotajā piemineklī, ir uzņemts 1939.gadā. Tad mani vecāki apprecējās. Mamma neteica, kur notika kāzu ceremonija, bet domāju, ka Valmieras baznīcā. Te ir arī viņu kāzu gredzeni, mammas broša,” stāsta V.Grasis.
Viņa tēvs ir dienējis Latvijas armijā. Kara laikā pazudis bez vēsts. 1957.gadā ar radu starpniecību V.Grasis uzzinājis, ka tēvs ir dzīvs un dzīvo Anglijā. “Mēs sarakstījāmies. Bet tad man bija jāiet armijā uz trim gadiem. Es dienēju Ukrainā aviācijā. Nodomāju, kad atgriezīšos no armijas, tad braukšu tēvu apciemot, jo tajā laikā bērni pie vecākiem varēja braukt. Bet viņš nenodzīvoja tik ilgi – nomira 46 gadu vecumā. Nezinu arī, kur viņš ir apglabāts. Starptautiskais Sarkanais Krusts vairāk nekā gadu meklē viņa atrašanās vietu. Pagaidām rezultātu nav. Tēvs mira 1964.gadā,” viņš stāsta.
11.novembrī V.Grasis parasti dodas uz Brīvības pieminekli, kur ik gadu šajā laikā tiek iedegts neskaitāms skaits sveču un lāpu. “Tā kā dziedu “Namejā”, tad pie pieminekļa parasti dziedam dziesmas. Tajā brīdī ir tāda kutelīga sajūta. Ir sāpīgi,” viņš neslēpj savas sajūtas.
Veltījums tēvam
Viss gadu ritenī
Pret debesīm un zemi griežas,
Viss zemē krīt un gaisā virmo
Latvju dziesma, šrapnelis vai lietus.
Viss jāiztur un jāiztur šis murgs,
Lai varam atkal savā zemē būt.
Tā latvju zēni izcīnīja brīvi,
Bet katram nebija lemts mājās būt.
Tie izklīda pa zemeslodes malām,
Un sapnis aizvirmo kā mīlā neizstaigāts mūžs.
Vilis Grasis
