Vēlos izteikt savu viedokli par peltajiem un slavētajiem Otrā pasaules kara latviešu karavīriem.
Vēlos izteikt savu viedokli par peltajiem un slavētajiem Otrā pasaules kara latviešu karavīriem. Tie karoja frontes abās pusēs.
Latvijā, mainoties valsts iekārtai, mainījās arī attieksme. Padomju laikā par labajiem karavīriem atzina tos, kuri karoja Sarkanās armijas rindās, bet tagad, pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, vācu armijas (brīvprātīgo latviešu leģionā). Šāds vērtējums nepaskaidro, kas toreiz notika. Arī tajā laikā jaunieši vēlējās iet skolās, mācīties, strādāt, priecāties un mīlēt. To liedza Vācijas un PSRS lielvaras, obligāti mobilizējot latviešu jauniešus savās armijās.
“Brīvprātības” princips
Atceros tos laikus, kad mani mobilizēja gan vācu armijā (brīvprātīgo latviešu leģionā), gan pēc tam Sarkanajā armijā. Es biju pēdējo gadu iesaukumā un tiku mobilizēts 1944.gada jūlijā. Pēc mobilizācijas bijām savesti Rīgā, Pārdaugavas rajonā, lai pēc tam ar kuģi vestu uz Vāciju. Iepriekšējā dienā, 15.augustā, mums lika parakstīties, ka vācu armijā esam iestājušies brīvprātīgi un neceļam iebildumus par pārvešanu uz Vāciju it kā uz apmācībām. Tajā laikā fronte jau bija Latvijas teritorijā. Lielākā daļa jauniešu protestēja un pieprasīja apmācīt Latvijā un pēc tam nosūtīt uz fronti. Tas nepatika augsta ranga latviešu leģiona virsniekiem. Tikām sapulcināti vienkopus un strikti pateikts, ka mūsu parakstiem neesot nozīmes. Mēs esot Lielvācijas karavīri un jākarojot par Lielvācijas uzvaru. Dezertierus sodīšot ar nāvi nošaujot. Tāds bija šobrīd tik izdaudzinātais brīvprātības princips.
Nolēmām dezertēt
Jau skolā un mazpulka organizācijā bija mācīts par vācu krustnešu un baronu zvērībām Baltijas zemēs veselus septiņus gadsimtus. Tāpat dzīvā atmiņā bija 1941.gads, kad, vācu armijai okupējot Latviju, arestēja nevainīgus cilvēkus. Daudzus nošāva vai ieslodzīja koncentrācijas nometnēs.
Lai arī kādus draudus izteica, mēs, trīs puiši, no Mazsalacas pagasta nolēmām Lielvācijas labā nekarot un dezertēt. 15.augusta vakarā nemanīti izbēgām no nometināšanas vietas. Pirmo nakti sarunājām ar Zasulauka dzelzceļa stacijas dežurantu, lai tas mūs paslēpj. Viņš mūs ieslēdza telpā, kuru parasti žandarmi naktīs nepārbaudīja. No rīta devāmies uz Torņakalna dzelzceļa staciju un ar pasažiera vilcienu pārbraucām Daugavai. Tālāk devāmies uz Zemitāna staciju. Tur bija pienācis pasažieru vilciens Rīga – Rūjiena. Atkal sarunājām ar vilciena lokomotīves vadītājiem, lai mūs paslēpj lokomotīves ogļu kastē, un tā mēs nokļuvām Mazsalacā.
Draudēja briesmas
Sākās bēguļošana, jo ik uz katra soļa draudēja briesmas. Tajā laikā daudzi latvieši bija kļuvuši par vācu pakalpiņiem, un to pienākumos ietilpa arī dezertieru ķeršana. Viņus nodeva vācu iestādēm, un pēc kara tie mājās neatgriezās. Tuvojoties frontei, daži pakalpiņi aizgāja līdzi vācu armijai, bet palikušie mājvietu atrada mežā. Tos tagad sauc par nacionālajiem partizāniem un piešķir politiski represēto privilēģijas.
Kad 30.septembrī pārgāja fronte, mēs iznācām no slēptuvēm un 12.oktobrī jau tikām mobilizēti Sarkanajā armijā. Pirmās kaujas mums sākās pie Džūkstes (Ziemassvētku kaujas). No mums, trijiem Mazsalacas puišiem, pēc kara pārnācu mājās viens. Viņu kapa vietas nav zināmas.
1945.gadā pēc Otrā pasaules kara sāka atgriezties mājās gan sarkanarmieši, gan vācu armijas (brīvprātīgā latviešu leģiona) kareivji. Visi satikām draudzīgi, jo zinājām, ka abās armijās esam obligātā kārtā mobilizēti.
Gribēja tikai varu
Pēc Otrā pasaules kara, padomju varai nostiprinoties Latvijā, bija vajadzīgi uzticīgi pakalpiņi. Dibināja komjauniešu un PSKP organizācijas. Tanīs lielākais vairums iestājās varu un labklājību alkstoši cilvēki. Viņus uzskatīja par labākajiem un bez zināšanām iecēla augstos amatos. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas šie varu un labklājību alkstošie pseidokomunisti aktīvi iesaistījās padomju varas kritizēšanā. Viņi saglabājuši amatus, privatizējuši valsts kopīpašumus, dzīvo pārticīgu dzīvi un tautu noveduši līdz nabadzības sliekšņa.
Tie paši pseidokomunisti padomju laikā bijušajiem sarkanarmiešiem pie krūtīm sprauda jubilejas medaļas, sēdēja goda prezidijā un teica kvēlas runas. Tagad sarkanarmiešus kritizē, bet vācu armijas (latviešu brīvprātīgā leģiona) kareivjus par varoņiem sauc.
Kas ir represētie?
Dīvainākais ir tas, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas gūstā kritušie latviešu brīvprātīgā leģiona kareivji kļuvuši par politiski represētajiem un piešķirtas privilēģijas. Man izsauc izbrīnu, kā gan kara gūstekni var nosaukt par politiski represēto. Tad jau iznāk, ka politiski represētie ir arī angļi, franči, amerikāņi un krievi, kas kara laikā nokļuva vācu gūstā, kā arī vācu armijas karavīri, kuri nokļuva krievu, angļu, amerikāņu, beļģu un citu gūstā. Lai gan esmu pārdzīvojis pirmskara Latvijas pēdējos gadus, vācu un PSRS okupācijas, bet tik neaizsargāts vēl neesmu juties kā pašreiz. Neesmu bijis komjaunietis, ne arī PSKP biedrs.
Miervaldis Ābelīte, pensionārs
