Šodien kaimiņš man uzdeva visai kutelīgu jautājumu, proti: vai Saeimas 100 gudrajām galvām esot kauns?
“Jēci, nudien nezinu, dažreiz sakaunas jebkurš cilvēks, viss atkarīgs no situācijas.”
“Labi,” Jēcis rūc, “neizvairies no atbildības.” Šis domājot, ka tāds jēdziens kā “kauns” vairs nepastāvot, vienīgi varbūt vēl laukos dziļā meža ielokā Pēča Anniņa kaunīgi nosarkst, ieraugot sētā iebraucam preciniekus.
“Vispār, Jēci, tev būs taisnība. Mana Rozālija arī gribēja kaunināt vietējās bodes pārdevēju, kā viņai nav kauna formas maizītei, kura kādreiz maksāja 11 santīmus, tagad uzlikt 34 santīmus. Šī tik nošņācās: “Ej prasi kungiem – kāpēc, ko pie manis kašķējies.” Iziet mana laulene no veikala, pie ceriņu krūma bezdarbnieki Juris ar Pēci gribot aizņemties divus latus, deguni abiem sarkani, skaidrs, priekš kā viņiem vajadzīga nauda. Šī atkal šos kaunina: “Jūs tādi dūšīgi puiši un no manis, vecenītes, gribat izkaulēt divus latus, kur jūsu kauns!” Šie tik nosmej, un Pēcis pieliek pirkstu pie deniņiem un paurbina, kad mana laulene pagriezusies promiešanai: dumja vecene, meklē kaunu.”
Jēcis izsaka savu domu par nodokli dzīvokļiem un mājām. Pareizi darījušas valdošās partijas, kad ievērojušas demokrātiju – visiem un visam jābūt vienādi sabalansētam, nevis tā, ka maksās tikai tie, kuri dzīvo lielās mājās un plašos dzīvokļos. Viņš sašutis vienīgi par to, ka nu par vectēva būvēto māju viņam būšot jāmaksā. Kāpēc? Vai to esot izgudrojuši 100 gudro galvu padomnieki vai viņi paši?
“Jēci, neuztraucies, dzīve rit uz priekšu, nevis atpakaļ, tiks piemēroti vēl ne tādi vien nodokļi, gaidi tik: nāks laiks – nāks nodokļi,” saku es.
“Jā,” Jēcis rūc, “gribētos uzminēt, kādi, protams.”
“Tu vari mēģināt, neviens tev neliedz.”
