Augustā skolēni un studenti vēl bauda vasaras atpūtu un gatavojas jaunajam mācību gadam un arī mācību iestādes steidzas uzspēt pēdējos sagatavošanās darbus jaunajam mācību gadam.
Augustā skolēni un studenti vēl bauda vasaras atpūtu un gatavojas jaunajam mācību gadam un arī mācību iestādes steidzas uzspēt pēdējos sagatavošanās darbus jaunajam mācību gadam. Un tā tas norisinās gadu no gada, bet tikai retais aizdomājas par mūsu izglītības sistēmas kvalitāti.
Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija pasūta dažādus pētījumus, lai analizētu notiekošos procesus izglītības sistēmā, bet galvenokārt visi pētījuma rezultāti pēdējos gados norāda uz skolēnu izglītības kvalitātes pasliktināšanos. Un iemesli, kādēļ veidojas šāda situācija, ir vairāki un meklējami deviņdesmitajos gados veiktajās izglītības reformās. Vidējās izglītības līmenī ir jāmin novecojusī mācību programma, pēc kuras tiek apmācīti skolēni. Nav redzama vienota koncepcija, ir vairākas grāmatas (kuru jūklī bieži vien vecāki nespēj pat orientēties) vienam un tam pašam mācību priekšmetam, informācija galvenokārt tajās ir novecojusi, jo liela daļa grāmatu ir vecās padomju literatūras uzlabojums.
Valstij jāizstrādā plāns
Bieži vien gadās absurdas situācijas, kad skolēns vai students labprātāk izvēlas lasīt “no bibliotēkas dziļumiem izraktu” grāmatu, kas izdota padomju laikā, jo informācija šajās grāmatās, lai gan daļēji novecojusi, bet ir daudz vienkāršāk uzrakstīta un tāpēc arī vieglāk uztverama. Secinājums – valstij būtu jāizstrādā plāns, lai mācību literatūra būtu moderna, viegli uztverama atbilstošajam lietotājam, nebūtu jāmaina pret jaunu ik pēc diviem vai trīs gadiem, kā arī cenas ziņā lētāka nekā šobrīd pieejamās grāmatas. To būtu iespējams panākt pēc Izglītības ministrijas pieprasījuma, izstrādājot vienu konkrētu grāmatu – kas atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem – un nosakot, ka šī grāmata ir obligātais standarts, pēc kura jāmāca skolēni visā valstī. Protams, atļaujot izmantot visdažādāko papildu literatūru, kas nebūtu obligāta, bet ļautu iegūt papildu zināšanas konkrētajā priekšmetā. No šādas sistēmas iegūtu visas ieinteresētās puses, pirmkārt, grāmatas izmaksas būtu krietni lētākas, nekā tas ir šobrīd, otrkārt, ja ģimenē ir vairāki bērni, tad vecākiem nevajadzētu saskarties ar situāciju, ka vecākajam bērnam vajag vienu grāmatu, savukārt, jaunākajam pēcāk, mācoties tajā pašā klasē, ir jau nepieciešama cita grāmata, un, treškārt, valsts varētu droši sekot līdzi izglītības kvalitātei katrā skolā, zinot, kad skolēni tiks sagatavoti daudzmaz vienādā līmenī atšķirībā no šābrīža situācijas, kad zināšanu līmeņu sadalījums pa skolām ļoti atšķiras.
Otra lielākā problēma ir saistīta ar skolotāju un pasniedzēju neprofesionalitāti. Līdz šim tika uzsvērta problēma, ka Latvijā ir vispārējs skolotāju trūkums, īpaši lauku rajonos, bet neviens pat neuzdrošinājās runāt par mācību spēku profesionalitāti. Tāpēc būtu jāuzsver dabas likumsakarība, ka labi profesionāļi veidojas konkurences apstākļos, bet, ja nav konkurences, nav ieinteresētības progresā un attīstībā. Turklāt ir vēl kāds svarīgs fakts – atalgojums. Neviens labs profesionālis neies strādāt skolā, ja privātā jomā tam piedāvā divas vai trīs reizes lielāku algu, piemēram, angļu valodas skolotājam privātfirmā kā tulkam alga pēc statistikas datiem būs, sākot ar 800 latiem mēnesī, bet, piesakoties darbam Briselē par Eiropas Savienības tulku, kuru šobrīd katastrofāli trūkst, alga pēc Ārlietu ministrijas datiem var sasniegt pat 16 000 eiro, savukārt kā skolotājam ar šā gada septembri alga būs 235 lati par slodzi. Par nožēlu uzreiz ir jāsaka, ka skolotājus kā lēto darbaspēku no NVS valstīm laikam importēt nevarēsim, jo, lai strādātu pastāvīgi par skolotāju, ir ļoti daudz nianšu, kuras ārzemnieks nespēs tik ātri apgūt, tāpēc atkal ciestu izglītības kvalitāte. Runājot par tiem skolotājiem entuziastiem, kas turpina darbu savā profesijā, visiem laikam būtu jāsaka viņiem liels paldies, un pēc pateicības ceru, ka skolotāji piedos, ka paudīšu nelielu kritiku par mācību metodēm (protams, arī šajā gadījumā lielākoties ir vainīga valsts attieksme).
Nepieciešama
stingrāka kontrole
Tās personas, kas ikdienā ir vairāk vai mazāk saistītas ar izglītības sistēmu, zina, ka skolotāji nepārtraukti turpina izglītošanos skolotāju semināros un arī dažādos kursos, ja vien tie iegūst valsts finansējumu. Jāpiekrīt, ka skolotāji apmeklē seminārus, bet kurš kontrolē, vai jaunā informācija tiek nodota tālāk skolēnam? Vienīgais kontroles princips ir mācību iestāžu akreditācija, bet neviens vēl nav paskaidrojis, kādēļ lielākās daļas akreditēto skolu skolēni lieto dažādu vielu un terminu apzīmējumus, kas jau sen ir mainīti un kuriem normālā valstī jau bija jāatrodas vēstures grāmatās. Īpaši šādu parādību var novērot eksaktajos priekšmetos.
Un skolēnam, nonākot no augstskolas solā, sākas problēmas, jo vienam un tam pašam jēdzienam skolā bija tāds apzīmējums, savukārt augstskolā tam ir pilnīgi citādāks apzīmējums un tas, kas ir mācīts skolā, ir novecojis un tāpēc augstskolā ir nepareizs. Šī ir masveida parādība, un tā notiek lielākajā daļā valsts skolu. Un šeit arī parādās atšķirība, ka tikai uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tās vidējas izglītības iestādes, kuras kā uzdevumu ir izvirzījušas sagatavot skolēnu augstskolai, nevis kā liela daļa skolu, kuras par uzdevumu ir izvirzījušas mērķi, lai skolēns pabeidz vidusskolu, un ko viņš darīs pēc skolas beigšanas, tā vairs nav skolas darīšana. Bet diemžēl visus Latvijas skolēnus nespēj apmācīt dažas elitārās skolas, kas galvenokārt atrodas tikai Rīgā. Visā šajā “ķīselī” ar mācību spēkiem būtu jāuzslavē augstskolas, kas spēj nodrošināt augsti kvalificētus mācību spēkus. Kas loģiski ir arī saprotams, ja salīdzina pasniedzēju algas augstskolās un skolotāju algas.
Tātad būtu jāveido stingrāka kontrole no valsts puses, panākot, ka visas vidējās izglītības iestādes par mērķi izvirza skolēna sagatavošanu studijām, un pieņemot stingrākus mērus pret skolām, kas to izdarīt nevar vai arī negrib. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija izmisīgi cenšas noslēpt, kādā situācijā pašlaik atrodas mūsu izglītības sistēma – piemēram – tagad ir apvienotā atzīme matemātikā, nevis kā agrāk algebrā un ģeometrijā, un šāds lēmums par vienotu atzīmi tika pieņemts, jo bija par daudz nesekmīgu skolēnu. Protams, tagad situācija izskatās labāka, bet ir panākts tikai tas, ka skolēni var mācīties mazāk, tāpēc izglītības līmenis vēl kritīsies.
Tuvojas vēlēšanas, tādēļ tautai būtu jāatrod tāds kandidāts izglītības ministra postenim, kurš nebaidītos parādīt, kur ir nonākusi mūsu izglītības sistēma. Ja pārtrauks graut to, kas vēl ir palicis no normālas izglītības sistēmas, un sabiedrība redzēs patiesību, tad ir iespējams, ka valsts, pieņemot attiecīgus lēmumus, spēs uzlabot zināšanu līmeni. Runājot ar vairākiem augstāko mācību iestāžu pasniedzējiem, ir redzama satraucoša tendence, ka pēdējos trīs gados ar jaunajiem studentiem nav iespējams strādāt tādā līmenī kā agrāk.
Jaunajiem studentiem nav attīstīta loģiskā domāšana, viņi nespēj formulēt savu domu, izvilkt svarīgāko kopsavilkumu no teksta un tamlīdzīgi. Tam par iemeslu ir kļuvusi pārāk plašā izvēle, beidzot pamatskolu. Jau pēc devītās klases skolēnam ir iespēja izvēlēties studēt vispārējā izglītības programmā vai arī humanitārajā izglītības programmā, tādējādi apgūstot vienu gadu fiziku, vienu gadu bioloģiju un vienu gadu ķīmiju. Tāpēc rodas šāda situācija, ka jaunie studenti nespēj izturēt augstskolas līmeni. Un lielākā daļa skolēnu pēc devītās klases noteikti izvēlēsies vieglāko ceļu, nevis trīs gadus mācīsies pašus sarežģītākos skolā apgūstamos priekšmetus.
Jāievieš obligāts izglītības kurss
Nobeigumā jāsaka, ka pirmais, kas jādara, lai uzlabotu Latvijas izglītības sistēmu, ir jāievieš obligāts vispārējās vidējās izglītības kurss, apgūstot iepriekš minētos priekšmetus katru atsevišķi visus trīs gadus, otrkārt, nepieciešams kā obligātus ieviest vismaz divu eksakto priekšmetu valsts centralizētos eksāmenus – viens ir matemātika (obligāts, sākot ar 2008./2009. mācību gadu). Kā otru obligāto valsts centralizēto eksāmenu būtu nepieciešams noteikt ķīmiju, bioloģiju vai fiziku atšķirībā pēc skolas vai skolēna izvēles. Treškārt, būtu nepieciešams vienkāršot procedūru par nesekmīgo skolēnu atstāšanu uz otru gadu, kā arī par skolēna atskaitīšanu no skolas nesekmības dēļ.
Par šādu ideju jau ir bijušas rīkotas diskusijas, un daļa sabiedrības šādu priekšlikumu neatbalsta, bet tie galvenokārt ir cilvēki, kas vai nu neko nesaprot no izglītības, vai arī ir ieinteresēti, lai nākotnē Latvijā vairs nebūtu izglītotu un patstāvīgi domājošu cilvēku. Un saprotams, ka ar šādu sabiedrību ir vieglāk manipulēt. Tikai veicot šos un vēl citus uzlabojumus, mēs spēsim izveidot izglītības sistēmu, ar kuru varētu lepoties un tālākā nākotnē, iespējams, iegūt arī pasaules atzinību, kā arī piesaistīt vairāk ārzemju studentu, kas nestu mūsu valsts vārdu pasaulē.
