Esmu no tiem pastalniekiem, kas šodien nostalģē par bijušajiem laikiem, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas un daudzi, mani ieskaitot, ticēja, ka visi pasaules proletārieši patiešām vēlas savienoties. Taču pavisam necerēti es atkal esmu sācis ticēt! Tas notika… 9.maija vakarā.
Sarēķināju, ka manā kontā tā kā vajadzētu būt ieskaitītai pensijai. Gāju uz veikalu pēc šampanieša, puķēm un tortes. Svētki taču! Gribēju lepni norēķināties ar karti, taču pie kases iznāca blamāža. Kasiere man sausā balsī paziņoja: “Jūsu kontā nepietiek naudas.” Nosvīdu.
“Nevar būt! Man taču 10. datumā ir pensijas diena. Šoreiz tas datums iekrīt sestdienā, tātad pensijai vajadzēja būt šodien!” pie kases lauzīju rokas, situācijas neērtību cenzdamies kliedēt tajos, kuri rindā stāvēja aiz manis.
“Nebēdā, Anton, gan jau rīt dabūsi savu pensiju. Šitā taču būs strādājošā sestdiena,” mani centās laipni mierināt kāda jauka balss no tautas. Kādu stundu vēlāk tomēr vēl mēģināju tikt pie naudas, ja nu pensija tomēr pārskaitīta! Es šo 9.maiju nekad neaizmirsīšu! Tāda manā mūžā nekad nav bijis. Kopā ar manu dzīves draudzeni Antoniju provējām izņemt naudu, provēja arī daudzi citi. Mēģinājām laimi vienā, otrā, trešajā, ceturtajā, piektajā bankomātā…. Nevienā nebija naudas! Vispār nemaz!
Lija lietus… Pa ceļam parkā redzēju pa slapju zāli slājam mežapīļu saldo pārīti, kas pēc tam iekāpa papeldēt vannā pie bronzas gulbju skulptūrām. Sievai teicu: “Rau, mīļā, mēs esam tikpat muļķīgi kā tas pārītis.” Šī iesmējās un piemiedza man ar aci, teikdama: “Priecājies, ka esam vismaz vēl dzīvi, ne tā kā šie un pārējie 100 gulbji, kurus pilsētā un novadā plāno izmitināt mūsu pašvaldība.” Ja tā labi padomā, tādi gulbji pašvaldībai ir izdevīgi. Ne tie ēst, ne dzert prasa, ne lidot grib.
Galu galā samierinājos, ka 9.maiju nesvinēšu. Un labi vien būs. Tas tomēr tāds divdomīgs datums. Turklāt nauda makā ietaupīsies.
Nākamajā dienā neatlaidīgi atkal devos uz bankomātu, jo tuvojās taču Mātes diena, kas arī būtu jāsvētī. Pie bankomāta ieraudzīju garu… “desu rindu”. Kā vecajos labajos laikos! Ar prieku stājos galā. Gaidot pagāja vismaz stunda. Beigās izrādījās, ka manā kontā naudas joprojām nav. Un ne man vienīgajam! Taču gaidot es dabā izjutu, ko nozīmē visu pasaules proletāriešu savienošanās. Kāds no rindas bļāva: “Es speciāli no laukiem pēc pensijas atbraucu. Ar satiksmes autobusu! Bet pensijas nav! Laupītāji tādi! Es par viņiem šogad nebalsošu.”
Bet es gan balsošu. Šitā politika man patīk. Tā saliedē tautu. Un tas ir pats galvenais. Un Mātes dienai arī nebija ne vainas. Uzvārījām nātru zupu ar grūbām. Saplūcu sievai, savu bērnu mammītei, pienenes pļavā. Skaisti! ◆
