Tirzas pagastā ražotnes individuālais komersants “Brusīte” īpašnieks Pēteris Paideris mēnesī saražo no 20 līdz 30 kubikmetriem taras sagatavju.
Tirzas pagastā ražotnes individuālais komersants “Brusīte” īpašnieks Pēteris Paideris mēnesī saražo no 20 līdz 30 kubikmetriem taras sagatavju.
Tas ir pietiekami, ņemot vērā, ka ražotnē saimnieks strādā galvenokārt viens pats. Šobrīd viņš radis darba iespējas arī vienam strādniekam. Liels palīgs ir dēls Salvis.
Ar kokmateriālu pārstrādi P.Paideris nodarbojas kopš 1997.gada, iespēju robežās palielinot apjomu.
“Sākotnēji biju reģistrējies kā individuālā darba veicējs, bet tas nozīmēja, ka man nav atļauts ražotnē nevienu nodarbināt, tāpēc pirms diviem gadiem pārreģistrējos kā individuālais komersants, kas dod tiesības piedāvāt darbu pieciem strādniekiem,” stāsta īpašnieks.
P.Paideris atzīst, ka bagāts neesot kļuvis, bet, nodarbojoties ar kokmateriālu pārstrādi, iztikai pietiekot. Ražotne izveidota, liekot lietā par mantojumu gūtos līdzekļus.
“Balvu rajona Rugāju pagastā man bija mantojuma zeme – mežs. Daļu nocirtu, pārdevu un iegādājos zāģus, kas sākumā atradās zem klajas debess, tad – uzbūvēju šķūni, kas šodien jau kļūst par šauru, tāpēc esmu apņēmies ražotni par dažiem metriem paplašināt. Varētu nomāt telpas cituviet, bet tas saistās ar papildu izdevumiem,” spriež uzņēmējs.
“Brusīte” gatavo dažāda izmēra taras sagataves, galvenokārt pārstrādājot lapu kokus. Pērn zāģētas arī egles un priedes, lai mežu atbrīvotu no vējgāzēm. Uzņēmums sadarbojas ar vairākiem lieljaudas kokmateriālu pārstrādes uzņēmumiem, piemēram, SIA “AMG Eksports”, SIA “Pondus” un citiem, kas iepērk sagataves un pārdod tās tālāk.
“Jūlijā pirmo reizi sadarbības laikā apjomīga krava ar taras sagatavēm no mana ražošanas uzņēmuma bez starpnieka tika vesta uz Franciju. Man kā mazajam pārstrādātajam tas ir izdevīgi, jo, lai es nogādātu kokmateriālu kravu uz Rīgu, man jāmaksā seši lati par kubikmetru,” rēķina P.Paideris.
Uzņēmējs stāsta, ka visas dienas nedēļā ar kokmateriālu pārstrādi nenodarbojoties, jo paši sagatavojot arī kokus. Šim darbam “Brusītei” ir iegādāts traktors ar vinču meža treilēšanai, bet baļķu nogādāšanai līdz ražotnei tiekot nomāta lielā automašīna. Regulāri tiek darbināti divi zāģi – lentzāģis un daudzzāģis.
“Lielražošanā neiesaistīšos, jo man ir pārāk daudz gadu, lai domātu par pārlieku uzņēmuma attīstību. Esmu pārliecinājies, ka vismaz tuvākā nākotnē būs vajadzīgi arī mazie kokmateriālu pārstrādes uzņēmumi. Lielajiem pārstrādātājiem vajag, lai uzreiz piegādātu vismaz 40 kubikmetrus koksnes, bet ko iesākt zemniekam, kam ir tikai pieci kubikmetri? Viņi meklē palīdzību mazajās ražotnēs, tāpēc konkurence mani nebiedē,” prāto P.Paideris. Viņš neatsakās palīdzēt arī pagasta ļaudīm.
“Bēdīgākais ir tas,ka mazos kokmateriālu pārstrādātājus uzskata par blēžiem, jo viņi strādājot it kā ar zagto koksni. Manuprāt, nelikumīgi sagādāto koksni izdevīgāk pārstrādāt lielajās ražotnēs, kur baļķu krava nedēļām ilgi negaida pie zāģētavas durvīm. Man nav iespējams apjomīgu kravu sazāģēt vienā vai pāris dienās,” uzskata P.Paideris.
Pēc profesijas būdams mežsargs,viņš iesaka nebaidīties, ka pienāks laiks, kad Latvijā nebūs mežu.
“Jāsaprot, ka mežs līdzinās labības laukam. Labību iesēj, kad tā gatava – nopļauj, tāpat ir ar koku. Reizēm man nav saprotama “zaļo” cīņa, aizstāvot kāda veca koka nozāģēšanu pilsētā. Visam ir savs laiks – arī vecam kokam, nevajag ļaut, lai tas negaidot uzkrīt kādam uz galvas,” saka P.Paideris.
