Vienvakar tumsā nācu no darba. Manā acupriekšā padzīvojusi kundze streipuļojot skrēja un tieši ar seju iekrita dubļos.
Vienvakar tumsā nācu no darba. Manā acupriekšā padzīvojusi kundze streipuļojot skrēja un tieši ar seju iekrita dubļos.
Es sastingu kā sālsstabs. Raudzīju, vai viņa spēs piecelties ar pašas spēkiem. Sieviete kārpījās pa šļūdoņa plančkām un saķepušu sniegu nevarīgi kā bizbizmārīte, kas nokritusi uz muguras. Šī dāma turpretim kārpījās, zemē guļot uz vēdera un cenšoties paceltu augšup noturēt vismaz galvu. Sapratu, ka pati viņa nepiecelsies. Un tomēr sekundes desmitdaļu es šaubījos, vai iet klāt. Sievieti nepazinu, bija mazliet baisi. Par ko gan? Ja nu viņa mani atgrūž, ja nu nevēlas palīdzību? Ja nu iesit? Un tomēr gāju klāt, kaut nojautu, ka pieklājīgi ģērbtā kundze ir vienkārši pilnā. Iedomājos sevi viņas vietā. Iedomājos viņas vietā sev tuvu cilvēku. Un tad vairs nedomāju, teicu, ka palīdzēšu piecelties, un satvēru sievieti aiz paduses. Viņa stāvēja uz ceļgaliem un nesteidzās piecelties. Viņa kādu sauca vārdā. No viņas nāca alkohola dvaka. Nodomāju, ka viņa šobrīd neatrodas realitātē. Iebildu, ka tur neviena nav, neviens nenāk. “Nāk. Mana mazmeitiņa,” sieviete sacīja, un es palūkojos virzienā, kur pakritusī, kā lūdzot palīdzību, izstiepa roku. Tur pa apgaismotām durvīm iznāca sieviete ar bērnu. Meitēns sadzirdēja veco kundzi un žigli nāca pretim. Stiepa roku, lai palīdzētu. “Vecomāt, kāpēc tu raudi?” viņa jautāja. Bet omīte joprojām bija turpat uz ceļiem pilsētas vidū. Savādi, sieviete piecēlās. Un ne jau ar manu palīdzību. Manu palīdzību viņa nepieņēma. Piecelties palīdzēja mazs skuķēns – mazmeita. Te klāt piesteidzās arī meitenītes mamma un, mierinot bērnu, teica: “Babiņa pakritusi.”
Mēs visi gribam būt brīvi. Izvēlē. Un tas ir tik brīnišķīgi. Bet vai tas ir reāli? Ekonomiski un sociāli aktīvam cilvēkam, gribot vai ne, ir jāiekļaujas, jāpakļaujas. Būt atkarīgam ir civilizētas būtnes lāsts. Kad gribam būt brīvi, riskējam kļūt augstprātīgi. Riskējam izkrist no konteksta. Tāda situācija ir smieklīga, nožēlojama, traģiska. Tikai stiprie to spēj izturēt ar paceltu galvu. Kā tā sieviete peļķē, kas būtībā nepieņēma svešinieces palīdzību. Ir ģēniji, kas šādu situāciju pārvērš farsā, mākslā, dzīvesveidā. Pazīstu tikai dažus tādus. Bezpajumtnieku Zigfrīdu, kas principa dēļ dzīvo Madonas atkritumu izgāztuvē un lepojas ar savu dzīves filozofiju. Un pazīstu kantri stila mūziķi Virsaiti, kas muzicē Rīgas ielās, reizēm arī laukos vai ārzemēs. Man šie cilvēki ir autoritātes. Bet bagātie, tie, kam brīvības un neierobežotas varas sajūtu sniedz nauda? Ar tādiem nācies tikties. Laikam mūsu puse vēl nav tik bagāta. Šeit brīvie ir no civilizācijas tīšuprāt atrāvušies īpatņi. Pietiekami stipri un iedvesmojoši. Es pati tā nevarētu. Tāpat kā vairumam no mums, izkrītot no konteksta, man vajag kaut vai nejauša garāmgājēja plecu, lai gūtu atbalstu un varētu piecelties.
Reiz, interesējoties par zupas virtuves atvēršanu trūcīgajiem mūsu pusē, kāda amatpersona man teica: “Arī tev izsniegsim, ja vajadzēs.” Un nosmējās. Atbildēju: “Jā.” Varu pazoboties par sevi un iespējamo bēdīgo situāciju, bet – varu arī sevi tajā iedomāties. Atceros, kāda deputāte, piedaloties veco ļaužu mājas atklāšanā, teica – pie šā projekta līdzdarbojusies ar atbildību, paturot prātā, ka, iespējams, pašai reiz nāksies te pašvaldībai lūgt izīrēt istabiņu. Un vēl prātā kāda Vidzemes pilsēta, kur Ziemassvētkos vietvara trūcīgos bērnus cienāja ar siltām pusdienām, un deputāti ēda kopā ar šiem bērniem. Var jau būt, ka tā “zīmējās”, veidoja pozitīvo tēlu. Bet varbūt paturēja prātā parunu – nekad nesaki nekad.
Kļūmīga situācija. Kad esi iekritis ar seju dubļos. Tiešā vai pārnestā nozīmē tā gadījies katram. Un nemaz nav jābūt neizglītotam, slinkam, galīgam nejēgam vai neveiksminiekam. Jo vairāk strādā, vairāk gribi panākt, jo ātrāk nogursti, noveco, iztukšojies, kļūdies. Un piepeši ir sajūta, ka ber ogles sev uz galvas pilnīgi bez jēgas. Dažs tad piedzeras, cits saslimst, vēl kāds maina sievu (vīru), mīļāko, darba vietu vai rada bērnus. Lai rastu attaisnojumu eksistencei. Un attopas pusmūžā, kad liekas – nekas nav paveikts, nekas nav iekrāts. Ir tikai ikdiena un nepieciešamība nopelnīt maizīti dienišķo. Kur lolotā iekšējā brīvība, izvēles iespēja? Vienīgi, ja – nedarīt neko, apstāties. Šis mūžīgais jautājums. Būt vai nebūt? Būt! Es tomēr saku – būt. Un izbaudīt dzīvi līdz pēdējam pilienam, ar kalnā kāpieniem un klupieniem peļķēs, ar alkām pēc iekšējās brīvības un reibinošiem brīžiem, kad tas ir piepildījies.
