Šī ir patriotisma nedēļa. Tikko aizvadīta Lāčplēša diena, tūlīt jau būs klāt Valsts proklamēšanas svētki. Cilvēki pie krūtīm sprauž sarkanbaltsarkanās lentītes, pa televīziju un kinoteātros ir iespēja skatīties patriotiskas filmas. Visu gadu, kur tiek vien var, tiek piesaukta Latvijas simtgade, kas reizēm daudziem jau pat šķiet nomācoša, jo citu neko nedzird. Notiek aktīva rosīšanās un gatavošanās grandiozām svinībām, bet cik daudzi no mums aizdomājas nevis par svinībām, bet par patriotismu citā gadalaikā, citos gados. Varbūt ir vērts pārskatīt un pārdomāt savas vērtības, aizdomāties par to, ko paši varam darīt, ieguldīt vai darboties, lai ļautu Latvijai attīstīties, plaukt un zelt vēl nākamos simts un vairāk gadus. Un cik daudziem no mums tas galu galā ir svarīgi, apliecinot to ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ja esam, tad esam patrioti visu gadu, ne tikai novembrī, kad pie krūtīm piespraustas lentītes. Patriotisms ir ne tikai savas dzimtās zemes mīlestība, tās aizstāvēšana ne tikai vārdos, bet arī darbos, tas ir kaut kas daudz vairāk – tā ir cieņa pret vietu un arī apkārtējiem, cieņa vienam pret otru, tā ir arī cieņa pret valsts simboliem, tā ir savas vēstures zināšana. Protams, pat ļoti svarīga ir arī valsts attieksme pret savu tautu. Bet patriotisms – vai nu tas sirdī ir, vai nu nav. To nevar ne uzspiest, ne nopirkt, bet to var iemācīt. Ir dzirdēts teiciens – par patriotiem nepiedzimst, par tādiem kļūst. Jā, taisnība. Un viss noteikti sākas ģimenē, tāpēc bija liels prieks, ka Gulbenē Lāčplēša dienas gājienā devās ļoti daudz ģimeņu ar maziem bērniem, bija mazuļi, kas tēta vai mammas rokās gājiena laikā aizmiga, bet tas netraucēja piedalīties piemiņas brīdī pie pieminekļa. Labi pārdomātu uzrunu pie pieminekļa teica Zemessardzes 25.kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Ģirts Pintāns. Tā patiešām bija saturiski vērtīga un ar jēgu, arī mūsdienīga, pieminot sociālos tīklus un liekot aizdomāties, ka dažreiz pat neapzinoties varam kļūt tajos par upuri vai iekļūt krīzes situācijā, pat nododot dzimteni.
