Līdz ar siltā laika iestāšanos droši vien ne tikai man, bet arī citos cilvēkos iestājas tāds kā atslābums, kad gribas pieiet vieglāk dzīvei, problēmām, vairāk pasmaidīt, par ko svētdien, 8.martā, lieliski parūpējās arī mūsu jaukais Tautas teātra “Soliņš” ar neatkārtojamajām bufetniecēm. Savukārt iepriekšējā dienā skatījos izrādi Valmieras teātrī, kur arī ar smaidu un ironiju aktieri atskatījās uz mūsu Latvijas vēsturi 100 gadu garumā. Un gājis, kā zināms, ir visādi un acīmredzot visādi arī ies. Un uz retorisko jautājumu, vai pēc 23 neatkarības gadiem esam laimīgi, visticamāk, daudzi Latvijas iedzīvotāji atbildēs, ka neesam, un tieši tādēļ, ka ir tik daudz dažādu problēmu, kuras tā arī divdesmit gados nav pakustējušās ne par matu. Tomēr, lai kā arī neietu, mums ir sava valsts, kur varam mainīt un mainīt tā, lai katrs justos arvien labāk, mums tomēr ir šī iespēja, kādas daudzām citām tautām nemaz nav. Pēc visiem drūmajiem notikumiem Krievijā saistībā ar politiķa Ņemcova nāvi man iespiedās prātā Sandras Kalnietes teiktais par sajūtām, kad viņai nakts bija jāpavada lidostā Maskavā. Viņa jutusies briesmīgi, kad saproti, ka neviens šajā brīdī neglābs, neviens nespēs palīdzēt, bet notikt var jebkas. Un marts vispār ir tāds mēnesis, kad divi datumi -16. un 25.marts – liks vienmēr atcerēties, lai Dievs dod nevienam nekad to nepiedzīvot! Par spīti visam – lai pavasaris jums nogludina rūpes un raizes! ◆
