Kvota. Kas tas par ragulopu? Tie, kuri gada beigās sadomājam pārbaudīt savu veselību un apmeklēt kādu ārstu speciālistu Rīgā vai veikt kādu vajadzīgo pārbaudi, esam spiesti iedziļināties un saprast. Kvotas mazāk nervozus padara mūs, pacientus, vairāk dakterus. Kvotas ir beigušās. Es arī pie sava daktera uz konsultāciju Rīgā varēju tikt tikai par pilnu maksu. Tie bija 35 eiro. Man – liela cena, Rīgas dakteriem – droši vien maza. Braucu ar autobusu, tiku uz pieņemšanu, bet, kā izrādās, biju mazliet saputrojusi. Nokavējusi pusstundu. To sapratu, kad pieklauvēju pie ārstes kabineta durvīm, bet viņa paziņoja: “Es jūs nevaru pieņemt! Jūs esat nokavējusi!” Tā kā apmulsu, bet neraudāju un nešķendējos. Nodomāju, pārāk liela manas muļķības cena, bet vai tik vien dzīvē zaudēts?! Tas nostrādāja. Daktere paziņoja, ka tomēr mani pieņems, bet vēlāk, kad būs beigusies darba sanāksme. Pēc pusstundas viņa atkal bija klāt un visžēlīgi aicināja mani ienākt savā kabinetā. Pasniedzu savu laboratorisko analīžu lapu, ārste ieurbās tajā un pikti izmeta: “Ko tad braucāt? Ko gribat? Jums analīzes ir labas!” Neļāvos provokācijām. Pieklājīgi iebildu: “Bet paskatieties, holesterīns ir par lielu!” Viņa atcirta: “Nu un tad? Redziet, jau ir samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējām analīzēm.” Nepadevos un taujāju tālāk: “Dakterīt, bet man, re, viena acs ir lielāka, bet otra – mazāka…” Beidzot biju pamudinājusi ārsti paskatīties uz mani. Viņa tūlīt mani nolika vietā ar vārdiem: “Nu un? Neesat vairs nekāda jaunā!” Devos projām un domāju: patiešām, kāpēc braucu?
