Neviens pagaidām nav izpētījis, kas nosaka profesijas izvēli. Daudzkārt bērni apņēmīgi turpina ģimenes tradīcijas, un veidojas dzimtas, kur katrā paaudzē bijuši skolotāji, ārsti, mūziķi un dzejnieki.
Neviens pagaidām nav izpētījis, kas nosaka profesijas izvēli. Daudzkārt bērni apņēmīgi turpina ģimenes tradīcijas, un veidojas dzimtas, kur katrā paaudzē bijuši skolotāji, ārsti, mūziķi un dzejnieki. Satikšanās ar arodu, kas vēlāk kļūst par dzīves neatņemamu sastāvdaļu, var būt nejauša, filmās nolūkota vai šodienas modes lieta.
Gulbenietēm Līgai Priedeslaipai un Kristīnei Začai, kas pagājušajā gadā absolvēja Gulbenes ģimnāziju, ceļš uz Latvijas Policijas akadēmiju bijis dažāds, bet šobrīd tas ved pretim konkrētam mērķim – policista darbam. Šovasar abas meitenes pirmo reizi uzvilka policista formas tērpu un kā praktikantes patrulēja Gulbenes pilsētas ielās, piesaistot ne viena vien garāmgājēja uzmanību. Šobrīd meitenes steidz izbaudīt vasaras siltās dienas, jo augustā Policijas akadēmijā sāksies mācības un Garkalnē būs ārpilsētas militārā nometne.
Līgai vēlme būt policistei nav bijis bērnības sapnis, bet spontāns lēmums, kas radies, mācoties ģimnāzijas 9.klasē. Trīs gadus ildzis pārdomu laiks. Toties Kristīne jau 6.klasē zinājusi, ka būs policiste. Meitene cītīgi skatījusies filmas par šīs profesijas pārstāvju darbu, ieklausījusies arī tēva stāstos, bet no tiem neietekmējusies. 12.klasē viņa sākusi nedaudz šaubīties par izvēli, bet laika pārdomām nebijis daudz, jo Policijas akadēmijā iestājeksāmeni sākušies ātrāk, nekā beigšanas eksāmeni ģimnāzijā.
“Tiklīdz es iegāju pa akadēmijas vārtiem, sapratu, ka šī mācību iestāde ir kā radīta man, ka izvēle bijusi pareiza,” Kristīne atsauc atmiņā pirmā brīža izjūtas. Prieks par visu bijis divkāršs, uzzinot, ka iestājpārbaudījumi izturēti veiksmīgi.
Biedē fiziskie pārbaudījumi
Tagad Līga un Kristīne ar neslēptu smaidu sejā atzīstas, ka pirms iestāšanās akadēmijā visvairāk biedējuši fiziskie pārbaudījumi.
“Fiziskajai sagatavotībai ir liela nozīme,” secina Līga. Lai savāktu maksimālos 40 punktus, meitenēm jāskrien divu kilometru kross, 100 metru sprints, jāveic 10 x 10 metrus atspoles skrējiens un 25 reizes atspiešanās balstā guļus.
Redzot, ka iestājpārbaudījumos daudzi puiši nespēja veikt atspiešanos 25 reizes, biju nobijusies un pārliecināta, ka arī es to neizturēšu, tomēr pārvarēju sevi,” atceras Kristīne.
Mazāk biedējošs bijis atmiņas un vērīguma tests, pēc filmas noskatīšanās stundas laikā vajadzējis uzrakstīt, kas tajā redzēts. Būtiskas bijušas pat šķietami neievērojamas detaļas, nevis sižets. Otrajā testā bijuši jautājumi par valsts tiesībām, publiskajām tiesībām, Satversmi un politiku.
“Tas nebija nekas ārkārtējs, jo teoriju iespējams iemācīties,” secina Kristīne. Arī veselības pārbaudes no 600 Policijas akadēmijas reflektantiem izturējuši tikai 300. Pirmajā kursā uzņemti 120 jaunieši – 90 puiši un 30 meitenes. Vērā ņemti arī citi faktori, piemēram, autovadītāja apliecība, sekmju novērtējums. “Akadēmijā ne meitenēm, ne puišiem nav nekādu atlaižu. Noteikumi un prasības visiem ir vienādas,” apliecina Līga un Kristīne.
Patīk profesionālais sports
“Pirmajā kursā vispirms apguvām publiskās un policijas tiesības, profesionālo ētiku un loģiku, tad pievērsāmies patruļdienesta pienākumiem, kriminālistikai,” uzskaita topošās policistes.
Interesants abām meitenēm šķitis profesionālais sports, kad viņas apguvušas cīņas paņēmienus, kas pielietojami, aizturot noziedznieku. Kristīne un Līga joko, ka tagad viņas esot bīstamas, jo zinot, kā uzlikt roku dzelžus, sasiet speciālas siksnas un citu. Pagaidām to neesot vajadzējis darīt.
Kurss sadalīts astoņās grupās, tāpēc profesionālā sporta nodarbībās bijušās skolasbiedrenes nesatiekoties.
Praksi meitenes gaidījušas ar nepacietību, tāpēc piecas nedēļas Gulbenes policijas pārvaldē aizsteigušās nemanot. Beidzot otro kursu, prakse ilgs pusgadu. Tai sekos kvalifikācijas eksāmens un pirmais patstāvīgā darba gads.
“Ir noteikums, ka pirmajā praksē jādodas uz to policijas pārvaldi, kas devusi nosūtījumu. Ja vēlas praksē doties citur, vajadzīga speciāla atļauja,” stāsta Līga.
Formas tērpus Līga un Kristīne pirmo reizi uzvilkušas prakses laikā. Pirms tam tas bijis aizliegts. Tāds noteikums ir topošo policistu drošības dēļ.
“Kad pirmo reizi izgājām patrulēt pilsētas ielās, sajutām mums pievērstus skatienus un papildu uzmanību. Laikam jau meitenes formas tērpos nav redzamas īpaši bieži, vismaz mazpilsētā. Vēlāk visi pie tā pierada,” saka smeitenes.
Meitenes uzskata par sev līdzīgām
Kristīne un Līga stāsta, ka mācību laikā puiši viņas par kaut ko īpašu neuzskatot. “Atrodamies policijas dienestā, prasības – visiem vienādas, tāpēc izturamies kā līdzīgs pret līdzīgu. Prakses vietā bija citādāk, jo pieredzējušie policisti tomēr lika manīt, ka mēs esam vājā dzimuma pārstāves. Tas teikts pozitīvi,” atzīst praktikantes.
Līgai prakses vadītājs bijis Guntis Akmentiņš, bet Kristīnei – Ainārs Kadilis. Meitenes nenoliedz, ka labprāt uzklausījušas prakses vadītāju viedokli, izteikušas savējo, kopīgi nonākot pie vienota uzskata. Piecās nedēļās, viņas izzinājušas ceļu policijas darbu, dežūrdaļas darbinieku pienākumus, veikušas konvojēšanu, piedalījušās īslaicīgajā aizturēšanā un tamlīdzīgi. Viņas galvenokārt bijušas policistu darba novērotājas, jo vismaz pirmajās prakses nedēļās nejutušās pārliecinātas, ka viss zināms.
Līga un Kristīne ir apņēmības pilnas, ka pēc divarpus gadu ilgām mācībām tādu pašu laiku veltīs, lai iekļūtu komandējošajā sastāvā. Tad būs jāizvēlas, ko apgūt padziļināti – kārtības, kriminālpolicijas vai cietuma apsardzes darbu. Pēdējais tas noteikti nebūšot. Visticamāk, ka izvēlēšoties darbu kārtības policijā.
“Intereses var mainīties, jo ārkārtīgi interesanta ir kriminālistika, īpaši metodes, kādas izmanto, lai atklātu noziedznieku, piemēram, pirkstu nospiedumi, pēdu atklāšana. Jau pēc pirmajiem mācību mēnešiem abas ar Līgu sapratām, ka policijas pasaule radikāli atšķiras no tās, ko pazinām līdz šim,” saka Kristīne. “Varējām aizmirst par matemātikas uzdevumiem, sacerējumiem, bioloģiju un dažādiem referātiem,” piebalso Līga.
Jānodala darbs un privātā dzīve
Šobrīd meitenes nezina, kur būs viņu pirmā darbavieta, jo strādāt starp pazīstamiem cilvēkiem ir reizē viegli un grūti. Būtiski – nodalīt darbu no privātās dzīves.
“Ja kāds mans paziņa, radinieks vai draugs būs izdarījis likumpārkāpumu, man nav tiesību pret viņu izturēties citādāk nekā pret nepazīstamu personu,” prāto Līga, bet Kristīne steidz minēt pozitīvo, kas saistās ar darbu pazīstamā vidē.
“Kamēr dzīve vēl nebūs notojusies, pirmo darba gadu droši vien pavadīšu Gulbenē,” tāda ir Līgas pašreizējā pārliecība.
Ne vienai, ne otrai neesot bail, ka dzīvi vajadzēs iepazīt arī no sliktās puses. Drīzāk biedējot neziņa un nedrošība, jo neesot pārliecības, ka tāda un ne citāda rīcība ir pareiza.
“Manuprāt, mums visiem šobrīd mācības liekas kā interesanta spēle, kurā neviens nedomā, ka noziedznieks var bēgt, var pavērst pret tevi ieroci un tamlīdzīgi. Teorētiski zinām, kā vajadzētu rīkoties, bet kāda būs mūsu rīcība konkrētajā situācijā? Vai pratīsim ātri, precīzi un galvenais – pareizi reaģēt? Viens ir skatīties filmas, otra – reālā dzīve,” secina meitenes. Filmas par supervaroņiem – policistiem – viņas tagad skatoties citādāk, nekā agrāk, jo tajās saskatot daudz aplamību. “Ja dzīvē tā rīkotos, tad nebūtu ne varoņu, ne policistu,” abas smejas.
Sievišķību sola nezaudēt
Formas tērps cilvēku disciplinē, maina izturēšanos un attieksmi pret konkrētu notikumu, kā arī palielina atbildību. “Policijas akadēmijā izklaides pasākumi nav paredzēti, tāpēc dažkārt tikai brīvdienās dodamies apmeklēt kādu klubu, jo mācību laikā ir aizliegts atstāt akadēmijas teritoriju. Tiklīdz parādām studenta apliecību, kurā rakstīts, ka to izdevusi Policijas akadēmija, mainās attieksme. Vispirms gan ir vērības pilna fotogrāfijas un apliecības īpašnieka aplūkošana,” smaida Kristīne.
Meitenes stāsta, ka tiklīdz forma novietota uz pakaramā, viņas cenšoties aizmirst policijas gudrības un ļaujoties sievišķīgām iegribām. Dodoties izklaidēties kopā ar paziņām, atpūšoties kopā ar vecākiem un pārējiem ģimenes locekļiem, apmeklējot frizētavu, iegādājoties sievišķīgus niekus un tamlīdzīgi.
“Policijas inspektore mūs brīdināja, ka, satiekoties ar klasesbiedriem vai bijušajiem draugiem un draudzenēm, nebūs par ko runāt. Viņai bija taisnība, jo dzīvojam dažādās pasaulēs, ar dažādu domāšanas veidu un attieksmi,” saka Kristīne.
“Mums vairs nav kopīgu ikdienišķu sarunu, kā tas bija ģimnāzijā,” apstiprina Līga. Abas meitenes nenoliedz, ka labprāt satiksies ar bijušajiem skolasbiedriem, bet ne pēc gada vai diviem, varbūt pēc pieciem vai desmit.
