Ne jau vienmēr esmu bijis seniors. Atceros, ka manā jaunībā – stilīgajos sešdesmitajos, perlamutra septiņdesmitajos un saldajos astoņdesmitajos – modē bija frizūras ar daudz matiem uz pieres. Tolaik tās dēvēja par apolitiskajām gardīnēm. Arī man reiz bija aizmiglots skatiens un es lepojos ar to. Tagad gan manas acis ir plati vaļā, neaizplīvurots ir arī mans skatījums uz dzīvi. Reizēm pašam dusmas, ka nav vairs nekādu bremžu vai ilūziju.
Doma par gardīnēm man aktualizējās nesen, apmeklējot kādas prominentas personas jubileju. Tur bija padomāts par dizainu politiskā rasolā. Paliku mēms, redzot jubilāru uz divu blakus noliktu aizkariņu – zaļa (pa kreisi) un oranža (pa labi) – fona. Kā sacīt jāsaka, organizatori bija pacentušies simboliski salaulāt “zaļos” ar “oranžajiem”. Tālāko pasākumā es gandrīz nedzirdēju un neredzēju, visu manu uzmanību bija “paņēmušas” gardīnes. Sāku meklēt tajās arī citas aktuālās nokrāsas. Taču to nebija. It kā svarīgas būtu tikai šīs divas. Bet tā jau arī ir! Vai “zilo” vienvirziena orientācija var līdzināties “oranžo” daudzfunkcionalitātei? Vai “zaļo” elastība ir samērojama ar “sarkano” ieciklēšanos pagātnē? Protams, ka ne!
Izmantoju pirmo izdevību, lai pietuvinātos košajam fonam. Izrādījās, ka pilnīgas gardīņu harmonijas tomēr nav. Zaļais priekškars bija platāks un krokaināks, tas kaut nedaudz, bet tomēr bija priekšā oranžajam, kas savukārt stāvēja taisns un salīdzinoši pašaurs, pat knaps. Arī audumu faktūra atšķīrās. Kā sacīt jāsaka, tie tomēr nebija vienviet taisīti. Kāpēc tāds nomācošs zaļās gardīnes pārsvars?
Tāda netaisnība burtiski man iedūra sirdī. Gāju skaidroties ar jubilejas organizatoriem, lai pasaka skaidri un gaiši, kāpēc zaļā gardīne ir maķenīt platāka par oranžo! Man atbildēja, ka neesot tīšām darīts, tā sanācis pilnīgi nejauši. Lai nestāsta man pekstiņus! Es tomēr kaut ko jēdzu politikā. Fons nekad netiek izraudzīts nejauši! Tāpat kā priekškars.
Ne jau velti manā jaunībā “čolku” jeb matus uz pieres mēdza dēvēt arī par dumjības gardīnēm. Aizkara pienākums ir kaut ko paslēpt, izceļot mazāk nozīmīgo, proti, slēpjot saturu zem formas.
Un tad nu es domāju… Tomēr šāds svētku noformējums bija domāts kā jubilejas sveiciens prominencei. Samierinājos. Un noskaņoju sevi uz pozitīvā viļņa.
