Mūsu – Gulbenes novada – pašvaldība pirmo reizi organizēja projektu konkursu, kurā savas idejas varēja iesniegt iedzīvotāji. Idejas tika pieslīpētas kopā ar projekta organizatoriem, pēc tam par projektiem notika balsošana, kurā varēja piedalīties ikviens novada iedzīvotājs. Kurš savāca vairāk balsu, tas saņēma finansējumu. Tas viss saucās mūsdienīgi – līdzdalības budžetēšana, un mūsu pašvaldība esot valstī priekšgalā ar šādu iniciatīvu iedzīvotāju iesaistē. Tas, protams, ir apsveicami, ka notiek šāda iedzīvotāju iesaiste, bet, ja paskatās idejas, ko iedzīvotāji piedāvā, tad tomēr kļūst skumji. Patiešām ir, ko pārdomāt, ceru, ka pašvaldībai arī. Par to rakstām šodienas “Dzirksteles” numurā. Protams, nevar runāt par visām idejām, jo daudzas no tām ir par jaunu atpūtas vietu radīšanu un, protams, tam visam varētu arī nepietikt naudas, bet dažas ir tādas, kur iedzīvotāji pagastos cīnās par pamatvajadzībām. Piemēram, Rankā vēlas atjaunot bērnu rotaļlaukumu pie bērnudārza, jo tas esot tieši tāds pats kā pirms trīsdesmit gadiem. Patiesi spēju saprast, ka vajadzību novadā ir daudz, liels ir arī novads – tam visam es varu piekrist, tomēr kā tā var būt, ka trīsdesmit gadus atjaunotās brīvvalsts laikā tā arī nevar sakārtot bērnu laukumu pie bērnudārza pagastā! Tāpat tirzmalieši cīnās par laternām pagasta centrā, jo vienkārši grib apgaismotu Tirzasleju, kas viņiem ir stratēģiski svarīga vieta, jo tur ir nozīmīgi objekti – gan veikals, gan dakteris. Tās nav nekādas ekstrā prasības, tomēr pašvaldība acīmredzot naudas trūkuma vai varbūt kāda neizdarības dēļ tās nevar īstenot gadu gadiem. Atvainojiet, bet tad šķiet pilnīgi bezjēdzīgi dalīt naudu pasākumiem, svētkiem, algām un piemaksām, pavisam dīvaini ir diskutēt dienām, cik dot vai nedot kādai sportistu apvienībai, ja nevar nodrošināt minimālas iedzīvotāju vajadzības pagastos! Tad tomēr ar prioritātēm īsti viss nav kārtībā. Tāpat, runājot par balsošanas kārtību, ir jau labi domāts, ka sabiedrība nobalso par labākajiem, taču, zinot sabiedrības aktivitāti, ir skaidrs, ka cilvēki cīnījās, kā mācēja. Balsis taču vajadzēja, tātad – aicināja, pārliecināja, brauca uz mājām, varbūt aizpildīja viens vairākas anketas, varbūt pat izdomāju sev otru vārdu, jo pati pašvaldība uz šādu rīcību cilvēkus pamudināja. Nezinu, iespējams, kādu sajūsmina tādas “izdzīvošanas” spēles, veicinot azartu. Man liekas, kas tas nav cieņpilni!
