Lasu to optimistisko reportāžu par bedrīšu lāpīšanu uz ielām un man rodas pārdomas, kādēļ visi tie ielāpi ir ar uzkalnu, ar pumpu. Un tā mēs braucam ar savām mazajām mašīnītēm, uz augšu kā zvirbuļi palēkdamies.
Tie cilvēki nav pratuši strādāt un nepratīs – tas ir skaidrs. Bet kā tad ar to darba pieņemšanu? Kas tādu darbu pieņem un samaksā par to ar nodokļu maksātāju naudu? Tagad tehnikas ir daudz un dažāda, tāpēc varētu jau tos punus arī noslīpēt. Un kas izlēma nomaļās ielas uztaisīt gludas jo gludas, bet tās visvairāk noslogotās ik gadu lāpīt ar ielāpiem, ar puniem? Protams, ir jau jāpabeidz tā skolas piebūve. Tuvākās skolas esam nolikvidējuši, nu veidosim vienu vienotu izglītības centru.
Gudri cilvēki saka, ka jāmācās no citu kļūdām, bet muļķi jau neizmācīs arī savējās. Paskatieties, kas notika ar sanipedstaciju jeb SES! Vecā ēka tukša, jaunā – pustukša. Vai arī mūsu mīļie elektriķi – mans dievs, kas par plašiem gaiteņiem, kas par milzīgiem daudzskaitlīgiem kabinetiem uz tiem dažiem darbiniekiem, kas tur strādā! Un ne jau Eiropa, bet mēs ar saviem pastāvīgi augošajiem elektrības rēķiniem esam to apmaksājuši. Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju un jauno cilvēku masveida izbraukšanu no valsts, vai ar izglītības centru nenotiks tas pats? Es jau saprotu, ka vēl jau ir skolas, ko likvidēt. Un būs viens novads – viens izglītības centrs. Tikai – lai līdz tam nokļūtu, jābrauc vai nu pa bedrēm, vai pa puniem un pumpām. Toties 1.Maija iela ir gluda un kārtīga…
