Pagājušajā nedēļā piedalījos Latgales reģionālo mediju seminārā Rēzeknē. Jā, kaut arī Latgale tepat rokas stiepiena attālumā, izrādās, ka visai maz līdz šim biju zinājusi, kā veicas kolēģiem Latgalē, kāda vispār tur ir mediju dažādība un kā strādā avīzes. Iespējams, tāpēc, ka daudz ciešāka gadu gadiem ir izveidojusies kolēģu saikne ar medijiem pašu mājās – Vidzemē. Visus medijus nodarbina līdzīgas problēmas, kā pelnīt interneta vidē, jo nav jau noslēpums, ka drukātās tirāžas sarūk, bet paradokss – lai gan internetā auditorija palielinās, iespējas nopelnīt ir niecīgākas nekā ar papīra avīzi. Un nav arī noslēpums, ka daudzi žurnālisti pāriet uz sabiedrisko attiecību jomu, kur ir iespēja saņemt lielāku atalgojumu, taču seminārā aktualizējās jautājums, ka ir arī tādi, kuri savieno šīs abas jomas, strādājot gan avīzē, gan domē reizē, tad gan skaidrs, ka te “sargsuns nebūs, tikai “mieramika””. Tieši šīs un citas problēmas Latgales medijos cēla gaismā savā uzstāšanās tēmā “Sargsuns vai “mieramika”?” jaunā žurnāliste Dinija Jemeļjanova, kura veido sižetus no Latgales “Re:TV” un LTV1. Tas ir satraucoši, ka tā notiek medijos Latvijā, un man grūti izprast laikraksta redaktorus, kas to pieļauj. Es, protams, zinu, ka tas nav aiz labas dzīves, jo, lai cik daudzās augstskolās gatavo žurnālistus, tikai retais tiešām strādā šajā jomā, vēl retāk ir sastopami cilvēki, kuri ir žurnālisti pēc pārliecības. Hronisku kadru trūkumu izjūt visi mediji Latvijā, arī lielie, tad kur vēl reģionāls laikraksts! Kāpēc tā notiek, ja visi saprot, cik svarīgi ir profesionāli žurnālisti, īpaši šodien šajā dezinformācijas laikmetā? Vienā vārdā atbildēt uz to nevar. Protams, internets ir mainījis daudz paradumu, kā informāciju iegūst iedzīvotāji, lielai daļai vairs nevajag mediju, ja ir “īsts zinātājs” – “Facebook”. Taču liela daļas atbildības jāuzņemas arī politiķiem, kas ir pietiekami daudz darījuši, lai žurnālistus, vienkārši sakot, spiestu pie zemes, lai tik daudz nerunā, arī “Dzirkstele” to izjuta iepriekšējā domes sasaukumā. Tāpēc vieglāk ir dzīvot vieglāk, ko daļa gan jauno censoņu, gan veco pieredzējušo žurnālistu arī izvēlas. Taču, atgriežoties pie semināra, man ir gandarījums, ka ir jaunie žurnālisti, kas uzdrošinās runāt par problēmām, liek saviem kolēģiem sapurināties un atcerēties par sirdsapziņu un misiju savā darbā. Un tad šķiet, ka nākotne medijiem ir arī reģionos.
