Lasu grāmatas un gūstu daudz vērtīgu atziņu. Dažām piekrītu, citām ne, bet ir tādas, kuras izlasot, gribas padomāt.
Lasu grāmatas un gūstu daudz vērtīgu atziņu. Dažām piekrītu, citām ne, bet ir tādas, kuras izlasot, gribas padomāt. It sevišķi par ģimeni.
Nu, kaut vai Andas Līces grāmata “No sniega uz ziediem”. Viņa par mūsu šodienu raksta: “Ģimene ir īpašs lauks, kurā ienākas neparasta raža. Bezvīru un beztēvu laiks. Partnerattiecības, kas neuzliek saistības. It kā jau viegla dzīve – no vienām skaujām citās. Latvija turas uz sievietēm. Nepilnās ģimenes. Bet tāda ģimene ir kā cilvēks ar vienu roku un kāju. Nepilna ģimene klibo materiāli, garīgi un emocionāli. Bezvīru sievas audzina beztēvu bērnus. Šķirtie vīri – šķirtu sievu bērnus. Latvija pilna ar dzīvu tēvu bāreņiem, kas, visticamāk, atražos šādu ģimenes modeli.””
Sen zināma patiesība, ka bērnam vajadzīgi abi vecāki – mīloša māte un stiprais tētis. Ja pusaudzim pēkšņi jāpārdzīvo ģimenes krīze, tad rodas problēmas audzināšanā. Viņš kļūst agresīvs, rupjš, neiecietīgs, atmet mācībām skolā ar roku. Viņam viss ir vienalga. Kaut kas mīļš, tuvs, saprotams viņa priekšā sabrūk, bet bērns nav spējīgs to novērst. Viens pārvar zaudējuma sāpes, otrs ne: klaiņo, smēķē, dzer. Es domāju, ja nav stipras ģimenes, nav stipras valsts.
Tēvu dienā klausījos Gulbenes luterāņu baznīcas mācītāja Māra Sarmas vadīto svētdienas dievkalpojumu. Pilnīgi piekrītu viņam, ka šobrīd stiprais dzimums ir zaudējis vīrišķību un pienākumu izpratni. Cik daudz tēvu netiek galā ar alkohola problēmu! Dzer, rīko tračus, nestrādā. Sieviete strādā, apkopj mājas soli, audzina bērnus. Es nesaprotu mūsu pagasta sievietes, kas var pasniegt “krutkas”” pudeli otra bērna tēvam, lai viņš alkohola psihozē terorizē savu ģimeni. Ko noziegušies tie bērni, kas ziemā, iztriekti no siltas istabas, slēpjas šķūnītī? Vai mazais puisītis ir vainīgs, ka viņš kļuvis sērdienis? Ar kādām tiesībām mēs postam citu cilvēku dzīves? Kas devis atļauju nodarboties ar aizliegtu rūpalu un atņemt otram cilvēkam dārgāko – veselību un dzīvību? Kur mūsu sirdsapziņa, ka varam pasniegt nenosakāmas izcelsmes dziru otram cilvēkam? Labi, ka pie mums neatkārtojās Igaunijas un Ludzas rajona varianti, tad puse pagasta vīriešu būtu viņsaulē. Neesmu pret vīna vai konjaka glāzi, bet saprāta robežās. Mēs paši gremdējam un iznīcinām savu tautu. Bērni iet vecāku pēdās, mēs brīnāmies, kādi viņi tagad ir. Bērni ir mūsu spogulis. Kādu priekšzīmi mēs viņiem rādām? Padomājiet, mīļie tēvi, pirms sniedzaties pēc “krutkas”” glāzes!
