23.jūnijā dzejniecei Tirzmalietei – 140. dzimšanas diena!
Milzīgu ieguldījumu viņas daiļrades izpētē devis Normunds Treijs. Dzimtas izcilās personības atspoguļotas un iespiestas Minnai Dzelzkalnei – Tirzmalietei veltītajās grāmatās ,,Kad akmeņi brēc…” un ,,Kur zelta tauriņš svētkus svin”. Abas veltītas dzejnieces dzīves Tirzas periodam (1876.-1912.). Dzejniecei bijusi nepiepildīta vēlēšanās redzēt savus darbus vienkopus, un mums tagad ir pieejami bibliotēkās šie krāšņi un saturiski bagātie noformētie vēstījumi. Savās biogrāfiskajās atmiņās Tirzmaliete par savu bērnu dienu zemi rakstījusi: „Viena no manām visjaukākajām atmiņām ir, kad gājām visa ģimene vasaras svētdienās gar ziedošo Tirzas upes līci uz Tirzas kapsētu Kancēna kalnā. Tās bija neaprakstāmas izjūtas, kuras gan es nespēšu nekad īsti attēlot, jo nabadzīgs ir mūsu vārdu leksikons, lai brīnišķīgo dvēseles zalgošanos izteiktu. Kā šalca alkšņi, pēcpusdienas saules zelta pielijuši, ejot pār Tirzas upes tiltu! Cik majestātiski un tomēr sapņaini mīļi izcēlās tumšais sils aiz kapsētas!”
Kopš 1976.gada 1.augusta Tirzas Kancēna kapos (ar toreizējā kolhoza priekšsēdētāja Egona Muižnieka gādību) dzejnieces dzimtas atdusas vietā, ar mīlestību dēstītu kadiķīšu ieskauts, mākslinieka Rūdolfa Aldera piemineklī iecirstais bareljefs it kā aicina izprast un nodot tālāk dzejnieces liriskos vēstījumus. Togad svinējām dzejnieces simtgadi, un esmu bagāta ar tām atmiņām, kas piepildīja Tirzmalietes 100. dzimšanas dienu. Viesos bija Lejasciema ļaudis, dziedošie vīri un sievas, un visi sapulcējušie dziedāja nemirstīgo “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Kā mistika man uzvirmoja dzejnieces klātbūtnes sajūta, un, uzliekot roku uz pieminekļa, likās, ka viņas gars uzmundrina, aicina un liek domāt dzejā, paužot noskaņas un atziņas, ar kurām piepildīta Dzelzkalnu dzimta.
Dzejnieces tēvs, būdams Tirzas pamatskolas pārzinis un publicists, iesūtījis dažādiem tālaika izdevumiem savus rakstus un apceres ar pseidonīmu Tirzmalietis, ko tālāk nesusi meita. Dzejnieces pseidonīmi bijuši arī Margota un Andra. Dzejniece Elza Ķezbere (arī Tirzas novadniece), kas it kā pārņēmusi Tirzmalietes dzejas stafeti, savās atmiņās rakstījusi:
„Kad es augu, manā pagastā vēl daudz nerunāja par Raini un Aspaziju, bet cildināja Andrieva Dzelzkalna lugas un lasīja Tirzmalietes dzeju.”
Sava mūža lielāko daļu Tirzmaliete ir pavadījusi Lejasciemā, kur savā brūnajā mājiņā darba istabā pavadījusi trīsdesmit gadus. Dzejniece esot jūsmojusi par Jāni Poruku, darbojusies vietējās sabiedrības labā, daudz lasījusi un rakstījusi savus darbus, un rūpējusies par saviem slimajiem vecākiem, ļoti mīlējusi mūziku. Ar viņas vārdiem slavenais Sibēliuss sacerējis ticības pilno dziesmu „Ved mani, Dievs”, kas arī ir tautā ļoti populāra baznīcas dziesma, kuru dzied daudzos dievnamos.
Kā dzīvus te dzirdam uzmundrinošos vārdus: „Liec strādāt, Kungs, dod žēlastības laiku, lai mana tēvu zeme jaukāk zeļ!”
Šaurākam interesentu lokam dzejnieces darbu manuskripti un vēstules ir pieejami Nacionālajā bibliotēkā – Gaismas pilī, arī mūsu novada bibliotēkās tagad ir viņas darbi un Normunda Treija veltījumu grāmatas. Mums ir dārgs un mīļš viņas atstātais mantojums, un, ja viņa būt sacerējusi tikai to vienu – “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, viņa būtu uz mūžiem palikusi tautas sirdīs.
140. dzejnieces jubileju atzīmēsim 18.jūnijā pulksten 11.00 Tirzas Kancēna kapos pie Tirzmalietes pieminekļa viņas atdusas vietā, pēc tam laipni aicināti baudīt svētku kliņģeri un dzejnieces dzimšanas dienas dalībnieku emocijas kultūras namā. Varēs apskatīt arī bibliotēkas novadpētniecības materiālus par Tirzmalieti.
