Man laikam ir paveicies – bērnībā mana audzinātāja bija mammas vecāmamma, kuru mēs ģimenē mīļi dēvējām par mammuku. Dzīves gudra, apdomīga, lēnīga, sirsnīga un rosīga sieviete. No mazām dienām viņa mani mācīja – katrai lietai ir vismaz divas puses, katrai rīcībai ir vismaz divi izskaidrojumi. Tieši mammuka man ierādīja, ka ne vienmēr tas, kas izskatās ļauni darīts, ir slikti domāts. Ne vienmēr tas, kurš tevi sāpinājis, to darījis tīšām. Reizēm viņš vienkārši ir juties sāpināts un nav pat padomājis – kā to uztversi tu…
Kad viņas dēls Ēvalds, mana vectēva brālis, man, sīkaļai, ejot cauri ābeļdārza stūrim, dusmīgi uzsauca: „Tur nedrīkst!” un negaidot uzšāva ar nātrēm pa plikajiem stilbiem, es caur asarām sevī nozvērējos: „Nekad viņam to nepiedošu! Nekad!”
Tobrīd man visvairāk sāpēja – par ko? Es taču tikai gāju pēc pieneņu lapām trušiem! Es Ēvaldam pat netraucēju, jo redzēju – viņam galvā bitenieka maska, tātad – viņš ir aizņemts ar ko citu.
Mammuka, ieraudzījusi manu visai skābo ģīmi un sarkanos pumpainos un sakasītos stilbus, tūlīt pratināja: kas nu lēcies?
Sūdzēties mums nebija pieņemts, bet izrunāties gan. Noteikti. Toreiz uzzināju, ka onkuļa „Tur nedrīkst!” nozīmēja: liepas pazarē visai nemierīgi un nervozi spieto no stropa izbēgušās bites. Biteniekam tobrīd nebijis nedz vārdu, nedz laika, lai man to izskaidrotu, turklāt – viņš jau no dabas liels klusētājs. Nātru kušķis rokās onkulim bijis jau pirms manas parādīšanās bišu tuvumā, bet viens no spieta kamoliem – jau kuro reizi gatavs atdalīties no koka pazares.
Klusētājs bija arī mans vecvectēvs, kurš, ieraudzījis mani, vēl pavisam knīpu, savā vaļā skraidot pa pagalmu un ziņkāri tuvojoties pagalma stūrī esošajai akai, pēkšņi uzšļāca uz kājām ledaini aukstu ūdeni. Viņš zināja, ka vārdu „nedrīkst” bērni ne vienmēr saprot. Ziņkāre stāv pāri šim aizliegumam. Viņa radikālā rīcība lika saprast: aka – tas ir nepatīkams aukstums un slapjums.
Tie bija audzinoši piemēri, kas jau agri mācīja vērot un saprast, cik svarīgi ir iedziļināties otra cilvēka rīcības motīvos. Saprast, kāpēc viņš rīkojies tieši tā. Vēlāk nāca citi notikumi, kas deva citas mācības – nepieņemt citu izteiktos vērtējumus un viedokļus kā vienīgo patiesību, jo arī tie citi ir tik atšķirīgi – ar savām izjūtām, pieredzi un savu taisnību. Veidot savus un dzīvot ar savu dzīves redzējumu.
Kad pavisam nesen kāda saruna kārtējo reizi pavēra durvis stāstam par jaunas sieviņas sadzīvošanu ar tik atšķirīgo vīra ģimeni, atcerējos šīs un citas savas dzīves epizodes, kad daudzas nepatīkamas situācijas domās esmu centusies attaisnot. Ne jau no ļauna prāta, vien pa savam prazdami un domādami labu darot, viņi vai viņas tā ir rīkojušās. Reizēm gan arī nedomājot, tikai spontāni rīkojoties – ļaujot vaļu temperamentam, iekšējām dusmām, sliktai pašsajūtai vai noskaņojumam, aizsargājot savas robežas un neprotot apspiest egoismu. Domājot caur sevi jeb pareizāk – nedomājot.
Ieklausoties rāmajā Egitas stāstā, kurā tomēr netrūka pārdzīvojuma rūgtuma, vēlāk atrodot Ženijas un Elmāra viedokli, jau atkal apjaušam, ka „savas taisnības” var būt ļoti dažādas. Vienas un tās pašas dzīves situācijas vērotāji var būt tik dažādi.
EGITA
Paši jau vien vainīgi bijām – par agru apprecējāmies! Divdesmit gados uzsākt ģimenes dzīvi, bez sava stūrīša, ir neprāts. Bet tālaika lielā mīlestība un dzīves pieredzes trūkums uzlika rozā brilles, un šķita – vīra vecāki tik jauki, tik uzmanīgi, vai nu četratā nesadzīvosim divās istabās?
Un tomēr…
Kā ienācēja šajā ģimenē es jau no sākta gala visu darīju citādāk: ēst gatavoju pa savam, drēbes mazgāju un gludināju pa savam, puķes kopu un putekļus slaucīju pa savam, dēlu audzināju un vīru mīlēju tā, kā tas bija mācīts manā ģimenē. Lai arī cik neliela bija mana dzīves pieredze, es centos no sirds, jo kāda gan man būtu vajadzība izraisīt sīkas ķildas un nesaskaņas ģimenē, kura tagad bija manējā? Ar kuru es vēlējos sadzīvot.
Un tomēr – to netrūka… Zupai burkāni ne tā sarīvēti, gaļa ne tā sagriezta un sacepta, kartupeļiem miza par biezu nomizota, krekli ne tā salocīti, zeķes ne tā aizlāpītas… It kā sīkumi – tā vismaz man šķita, bet pakāpeniski to sakrājās daudz.
Es visu laiku biju gatava mācīties – parādiet, kā man jādara, es darīšu tā, kā jums ierasts!
Dažos vārdos pār plecu izmetusi, kas nav īsti labi, vīramāte mani aizsūtīja prom, lai pati padarītu pa savam un ātrāk. Elmārs tajā pašā laikā samiernieciski noteica:
„Nomierinies un paskaties televizoru, mamma pati tiks galā.”
Citā dienā pamanījusi vēlreiz no jauna pārkārtoto drēbju kaudzi, sapratu, ka atkal kaut ko esmu izdarījusi ne tā. Ženija veļu lokot tā, lai ērtāk plauktā nolikt, nevis tā, kā pareizāk. Citreiz pati gludināšot.
Vīrs savukārt mierināja: „Ja jau tu tik ļoti gribi izgludināt, tev ir manas un tavas drēbes – tām nav būtiski, kā salocītas.”
Kādu dienu notīrījusi logus, sapratu, ka arī aizkarus vajadzētu izmazgāt. Kamēr tie žūst, negribējās logus atstāt neaizsegtus – blakus esošās mājas kaimiņi augas dienas ekonomē uz televizora rēķina un vēro notiekošo pagalmā.
Atradusi skapī citus, līdzīgus noņemtajiem, Elmāram vēl pārjautāju – ko teiks mamma, ja apmainīšu.
„Ai, ko viņa var teikt – logi tīri, aizkari pielikti.”
Bet Ženija, atnākusi mājās no darba, smagi apsēdās uz gultas malas un nopūtās:
„Vai, mīļā, šitos gan nedrīkstēja likt pie loga – veci, izbalējuši, ņem tūlīt nost!”
Dēls vēl mēģināja ko iebilst – kādi veci!? Pirms gada pirkti!
Tomēr rosīgā vīramāte jau pati gludināja vēl miklos aizkarus un bija gatava rausties uz palodzes, lai nu pieliktu pa savam.
Ar laiku apjautu, kas ir tās lietas, kuras varu pat nemēģināt darīt, jo – tāpat jau Ženijai nebūs pa prātam… Lai arī pēc katra aizrādījuma sākotnēji jutos aizvainota, centos saprast, ka viņa to dara tikai tāpēc, ka nespēj atkāpties no saviem iesīkstējušiem ieradumiem.
Bet Elmārs, būdams kā sīks graudiņš starp diviem dzirnakmeņiem, joprojām centās ieturēt neitrālu pozīciju, savā mīlestībā balansējot starp mammu un mani. Es viņam nepārmetu, lai gan arvien biežāk sajutos nepelnīti vainīga.
Arī viņa tēvs mūsu sarunās neiejaucās. Ieņēmis savu savrupo vietu virtuvē pie galda, viņš netraucēja ne mums, ne Ženijai.
Manu noslēgšanos sevī Ženija uztvēra pa savam, cenšoties arvien vairāk izklaidēt. Visbiežāk ar sarunām, kas grozījās ap viņas smago un skumjo dzīvi. Reizēm tās ieilga līdz pat pusnaktij, un mūsu abu ģimenes „stūris” nelielajā dzīvoklī sarāvās arvien mazāks. Līdz ar to arī teritorija, kurā varēju justies kā mājās.
Kad piedzima dēls, šis mūsu „stūris” izzuda vispār – bērnu pieskatīja un audzināja visi. Lai arī kā centos pastāvēt uz savu un dēla teritoriju, kaut vai uz īslaicīgu savrupību, paliku nesaprasta. Man taču būšot vieglāk, ja tik daudz pieskatītāju!
Ko gan es daudz varēju iebilst pret sirmu galvu dzīves pieredzi? Varbūt arī nebūtu ko iebilst, ja vien es joprojām, pēc Ženijas domām, visu nedarītu nepareizi.
Sīkas domstarpības radās arvien biežāk, un es, vēl arvien klusēdama, centos ar tām sadzīvot. Jau sen bija skaidrs – ir jātiek savā dzīvoklī, kaut vai jebkādā.
Lai arī tas pēc gadiem izdevās, attiecībās daudz nekas neizmainījās. Brīvdienās uz pusdienām un vakariņām visai bieži tikām aicināti uz turieni, kur tikām labi pabaroti, jo – es jau diez vai esot iemācījusies gatavot… Elmāram gan iebildumu pret manu pavāra prasmi nebija, bet mammai pretim viņš nerunāja. Turklāt – vecvecākiem tik ļoti gribējās palutināt mazdēlu. Ja sestdienās, svētdienās nedzīvojām pie viņiem, vīramāte apvainojās.
Tās laikam tomēr nevar saukt par nesaskaņām, jo – es neiebildu. Es tikai nemitīgi centos pielāgoties, jo biju mācīta cienīt vecākus cilvēkus. Tā kā Ženija neko nevēlējās mainīt savā dzīvē un gribēja būt klātstāvoša visam, kas notiek ap mums, krasi mainīties nācās man.
Bet es nepratu būt viņa, jo savu Kārli viņa mīlēja savādāk, nekā es viņu dēlu, kurš visu šo laiku prata palikt malāstāvētājs. Es nelūdzu viņam nostāties pret māti. Es centos sadzīvot ar šo situāciju.
Pēc četru gadu kopdzīves es salūzu no tā visa. Jutos iztukšota un nespējīga vairs dzīvot pati. Kādā dienā paņēmusi pie rokas dēlu, es aizgāju – uz īrētu dzīvokli, kur drīkstēju būt pati. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai atgūtos no šīm attiecībām.
Pēc trīs gadiem es satiktu cilvēku, kas man un dēlam ļāva dzīvot citādāku dzīvi. Kurā es pati drīkstēju pieņemt lēmumus, kurā nevaldīja sīkumainība un principi. Es beidzot jutos pieaugusi un patstāvīga, un tādu es gribēju redzēt izaugam savu dēlu. Māris prata būt manam dēlam tēva vietā – kopā iet un kopā darīt, ne tikai mācīt viņam, bet arī ko iemācīties no septiņgadīgā ķipara – paskatīties uz pasauli ar bērna acīm.
Tagad mums pašiem bija savs dzīvoklis, kurā valdīja mūsu ģimenē iedibinātā kārtība. Tiesa, visai elastīga, jo mājai nebūtu jābūt tai vietai, kas ierobežo cilvēka brīvību – tur tu drīksti justies tu pats. Protams, tajā pašā laikā ievērojot arī citu ērtības un vēlmes.
Māra māte, kura regulāri sazvanījās ar savu dēlu un pie viena laipni aprunājās arī ar mani, nekad nemācīja un tieši neaizrādīja. Nenosodīja. Vienmēr atrada iemeslus uzslavām un pateicībai. Gandrīz nepamanīta viņa prata būt blakus brīžos, kad vajadzīgs. Helēna bija īpaša. Ar morālu atbalstu, īpašu takta sajūtu, ar lielu sapratni, neuzbāzīgu mīlestību. Maigumu balsī. Man viņa atgādināja mazu jauku mājas gariņu – vienmēr omulīgu, smaidīgu un rosīgu.
Es gan nezinu, kā būtu tad, ja mums nāktos dzīvot kopā. Kā sadalītu darbus virtuvē, jo sen zināms – tur vieta parasti tikai vienai saimniecei. Lai gan no tām retajām reizēm, kad ciemojoties, blakus plecs pie pleca, pavadītas vairākas dienas, droši zinu – viņa novērtētu katru manis padarīto darbu.
ŽENIJA, kuras stāstu īsos vārdos dzirdēju no viņas māsas.
Egitiņa bija ļoti laba vedekla. Ar Elmāra otro sievu Lolitu – ne salīdzināt. Ja pirmā bija klusa, paklausīga un strādīga, tad šī tikai pulēja nagus un krāsoja matus.
Egitiņa bija ļoti čakla, pat pārāk. Visur gribēja savu roku pielikt. Vienmēr saprotoša un pacietīga. Es viņu pieņēmu kā meitu – vienmēr esmu gribējusi, lai man tāda būtu. Tāpēc arī ilgojos pēc labas un mīļas vedeklas.
Zinot, ka viņai dzīvē ne pārāk viegli klājies, es centos palīdzēt, kā pratu. Kamēr vēl spēju pati, lai jau jaunie atpūšas un izklaidējas.
Virtuvē viņai nebija ko darīt – mani vīrieši pieraduši pie tā, kā gatavoju es, un pie plīts man vienmēr ir paticis stāvēt. Gan jau Egitiņa vēl paspēs tajos darbos ielauzīties. Lai jau jaunie iet uz koncertiem, uz dejām. Tos darbus, kas mājās, tos es pati varu padarīt. Ne reizi vien viņai tiku teikusi: „Es pati.”
Darbs skolā jau arī viņai prasīja daudz pūļu – strādāt ar bērniem nekad nav bijis viegli. Kad Egitiņa reiz ieminējās, ka viņas ģimenē ierasts par visu izrunāties, centos vakaros, no darba atnākusi, pajautāt viņai – kā pagājusi diena, kādas jaunas blēņas pastrādājuši desmitgadnieki. Man jau patīk parunāties. Lai jau pamācās no manas dzīves pieredzes.
Elmārs – tas laikam greizsirdīgs, vienmēr mani sūtīja gulēt – viņiem miegs nākot. Kas gan jauniem cilvēkiem tas par miegu – pirms pusnakts!
Kad piedzima Agrītis, uzreiz sajutu, kā jaunība atgriežas kaulos. Tā gribējās to bērnu paauklēt, atcerēties, kā loloju savu bērnu pirms divdesmit pieciem gadiem! Egitiņa gan man aizrādīja, ka nevajagot tik bieži uz rokām nēsāt, pieradīšot, bet vai tad es savu dēlu sliktu esmu uzaudzinājusi? Tās naktis, kad puika modās un raudāja, ņēmu mazdēlu pie sevis lielajā gultā – lai jaunie izguļas, viņiem uz darbu jāiet.
Pavisam tukša palika māja, kad Elmārs ar ģimeni pārcēlās uz savu dzīvokli. Vakaros nekādi nevarēju aizmigt – grūti bija pierast, ka nav ar ko parunāties. Kārlis parasti jau deviņos iekrita gultā un gulēja lāča miegā. Kad pie mums dzīvoja Egitiņa, ar viņu vienmēr varēja parunāties.
Visvairāk jau pietrūka Agrīša. Tad nu izdomāju, ka tās divas brīvās dienas jaunie var dzīvot pie mums. Kā kūrortā! Viņiem labi, un mums ar Kārli tiek Agrīti paauklēt. Tad centos vienmēr ko īpašu pagatavot.
Nesaprotu, kāpēc Egita izdomāja aiziet… Es taču viņai neko sliktu nedarīju? Centos, kā pratu – katru kukurznīti no ceļa novelt. Manīju, ka viņiem bija kādas nesaskaņas ar Elmāru, bet dēls man neko sīkāk negribēja stāstīt.
Žēl, ka tā.
(Elmāra stāsts turpinājumā nākamajā otrdienā)
