Ir izskanējušas saturīgas runas, un 6.maijā Rēzeknē ir pieņemta rezolūcijas Latgales Simtgades kongresā (par godu 1917.gada pirmajam Latgales latviešu kongresam). Publiskota prasība nodrošināt skaidru latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiskas latviešu valodas paveida valstisku statusu Latvijā, kā arī pieņemt ISO standarta lietojumu, mainot terminoloģiju un saīsinājumus valodas apzīmējumiem – LAV (latviešu makrovaloda) un LTG (latgaliešu rakstu un literārā valoda). Rezolūcijā prasīts izmantot šos valodu apzīmējumus visās jomās, it īpaši statistikā. Papildus tiek lūgts, lai uz latgaliešu valodu tiktu attiecinātas attiecīgas Valsts valodas likuma prasības. Kongresā pieņemtajā rezolūcijā tiek prasīts Latgales Plānošanas reģiona padomei oficiāli apstiprināt latgaliešu karogu – balta svītra uz tumši zila fona. Rezolūcijā uzsvērts, ka pavasarī nepieciešams svinēt Latgales dienu.
Esmu latgalietis, un man šajā sakarā ir savas pārdomas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Latgalē katrā skolā pie sienas bija Franča Trasuna (1864-1926; Latgales Zemes domes priekšsēdētājs (1917), tautas domes loceklis (1918), Saeimas deputāts (1922-1926); latgaliešu valodas un kultūras aizstāvis) bilde, un mums tika mācīts, ka Latgales latvieši savā pirmajā kongresā iestājās par vienotu Latviju kopā ar Vidzemi, Kurzemi un Zemgali. Bet nupat Latgales Simtgades kongresa rezolūcija raisa pretrunīgas sajūtas. Ir kopjama un nosargājama latgaliešu valoda ģimenēs, sadzīvē, bet vai tai jākļūst arī par skolēnu apmācības valodu izglītības iestādēs? Uzskatu, ka visiem Latvijas bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem cilvēkiem ir jāpārvalda latviešu literārā valoda – vienīgā mūsu valsts valoda. Ja bērni to neapgūs jau skolas gados, viņiem turpmāk dzīvē to izdarīt būs grūti. Jāņem vērā arī tas, ka latgaliešu valoda ir visai dažāda, tā atšķirīgi skan Balvu vai Daugavpils pusē. Kuru dialektu tad vajadzētu izvēlēties kā īsto un vienīgo alternatīvo valsts valodu līdzās literārajai latviešu valodai?
Mūsdienu Latgalē latgaliešu valoda skan ārpus mācību stundām skolā. Lai tā arī paliek! Un tā nebūt nav latgaliskās kultūras ierobežošana. Viss latgaliskais ir un paliek mūsos! Mums ir savs radio, savas grāmatas, savas tradīcijas, sava folklora, savas dejas un daudz cita. Latgaliešu mēlē “Zīdi, zīdi, rudzu vōrpa” skanēs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs Latvija un latvieši!
Sāp tas, ka Latgale paliek tukšāka. Tāpat kā Latvija kopumā. Jaunatne aizbrauc no lauku reģioniem un pat no valsts. Pienāks brīdis, kad jaunie latvieši labāk runās angliski, nevis dzimtajā valodā, bet viņu bērni vispār vairs nepratīs izteikties latviski. Nesen biju savas māsas Annas 90 gadu jubilejā Gaigalavā. Viņai ir 7 mazbērni un 11 mazmazbērni. Daļu dzirdēju runājam tikai literārajā latviešu valodā. Viņi nedzīvo Latgalē, tikai brauc ciemos uz turieni.
Pagājušajā gadā piedalījos veterānu vieglatlētikas sacensībās Igaunijā. Interesanta saruna iznāca ar kādu krievu tautības soļotāju no Daugavpils. Teicu, ka mums sacensībās ir jāaizstāv Latvijas gods. Viņš atbildēja, ka rūp tikai Latgales gods.
Šajā sakarā man gribas lūgt tos, kuri organizē publiskus pasākumus Latgalē, labi padomāt par to, ko viņi vēlas sasniegt. Neliesim ūdeni uz dzirnavām par Vitebskas guberņas nedalāmību!
Gulbenes novadā arī dzīvo daudz latgaliešu. Domāju, ka daudzi būs ar mani vienisprāt. Mēs esam par vienotu Latviju, mēs esam pret tās šķelšanu! Mums var būt tikai viena valsts valoda, viens – sarkanbaltsarkanais – valsts karogs.
