Pirms dažām dienām piedalījos pasākumā, kurā ārkārtīgi kareivīga kundze izteica aizrādījumus cilvēkiem, kuri savulaik Gulbenē steidza iegādāties īpašumus, bet nu par tiem ir aizmirsuši gluži vienkārši tāpēc, ka no tiem netiek gūta cerētā peļņa. Atliek piekrist kundzes aizrādījumiem, jo, manuprāt, mēs tiešām pārāk daudz auklējamies un aizbildināmies, uzsverot, ka, lūk, privātais īpašums, tāpēc neko nevar panākt vai īpašniekam aizrādīt. Var gan! Tā iemesla dēļ vien, ka privātais īpašums atrodas pilsētas teritorijā. Tas ir līdzīgi kā dzīvojot trīsistabu dzīvoklī, kur katram cilvēkam atvēlēta sava istaba. Tātad katrs atbild par kārtību tajā. Pilsētā piemēri nav tālu jāmeklē. Atliek tikai no Svelberģa puses nogriezties pa Miera ielu, lai labajā pusē pamanītu nesakoptas teritorijas, kur zāle nav pļauta gadiem un augumā aug atkritumu kalni. Īpaši pievilcīga neizskatās arī bijušās saldētavas teritorija. Tas jau nekas, ka ēkas nojauktas. Kur tad vēl bijusī alus rūpnīca? Īsti piemērota vieta šausmu filmas uzņemšanai. Ja kāds sētnieks nav noslaucījis ietvi vai izrausis pērnās lapas no parka stūra, tad rājiens viņam garantēts. Ar viņu neviens neauklējas, bet, ja brūk privātīpašniekiem piederošās pilis, bijušās kafejnīcas un citi objekti, ja teritorijas aizaug krūmos, tad viena atbilde: „Privātīpašums, neko nevaram padarīt!” Pārāk daudz auklējamies – ne tikai ar nesakoptiem īpašumiem vien. Arī ar valstiski svarīgām problēmām, piemēram, auklējamies ar narkotikām, tā vietā, lai tās tiktu pilnībā aizliegtas.
