Iedomāsimies, ka, raugoties spogulī, mēs redzam nevis savu attēlu, bet uzsmaidām dubultniekam tur, tālajā un reizē tik tuvajā aizspogulijā. Kļūst baisi? Nē! Drīzāk cerīgi. Varbūt dziļi zemapziņā ticam, ka katram ir dota vēl viena iespēja izdzīvo pavisam citādu likteni. Es iedomājos, ka mazā meitenīte Olga, kuras dzīve traģiski aprāvās sešu gadu vecumā, varbūt tur – paralēlajā pasaulē – dzīvo un šogad svinēs savu 20. dzimšanas dienu. Es cenšos iztēloties, kāda viņa izskatītos šodien. Manās atmiņās viņa joprojām ir sīciņa, ņipra, patstāvīga – ļoti attīstīts bērns -, kādu reiz redzēju, ciemojoties viņas kuplās dzimtas mājoklī. Mazā Olga prata apbrīnojami veikli atsprādzēt savas kurpītes! Šis mirklis zib acu priekšā joprojām – kā no paralēlās pasaules, kura – gribi vai ne – nāk līdzi un palaikam atgādina par sevi. Tā mēdz notikt arī tad, kad vismazāk to gaidi. “Es nespēju slēpot tajā parkā. Esmu mēģinājusi. Taču tad pēkšņi man liekas, ka atkal redzu tur asiņainas pēdas,” saka mana
vienaudze Irēna. Un es no pusvārdiem saprotu, par ko ir runa. Irēna atceras – cita slēpotāja, Žanna, toreiz redzējusi arī pēdu nospiedumus atstājēju pašu. Tobrīd viņas vēl nezināja visu patiesību, tikai vēlāk saprata. 1999.gada 22.februārī no liktenīgas stundas – pulksten 14.00 – līdz brīdim, kad policija sagūstīja bērnudārza slepkavu, pagāja vien 40 minūtes. Ja varētu laiku kā filmā attīt atpakaļ un izdzēst šo šaušalīgo notikumu kā nebijušu… un tad arī Viktorija šogad svinētu 19., Anastasija – 21. un viņu audzinātāja Anželika – 46. dzimšanas dienu.
